Kopš tā brīža, kad tiku izsaukta uz pasēdēšanu sonogrāfijas rindā, bija pagājusi vairāk kā stunda. Klāt nāca arvien jauni dalībnieki un visiem tika ierādīta sava vieta. Kad kāds atļāvās izteikt maģisko frāzi “cik ilgi vēl jāgaida”, vai nu sanitārs, vai kāds no piesēdētājiem ātri vien izteica verdiktu: te visi gaida, ilgi gaida un sāc pierast arī tu.
Rindā tavam uzvārdam nozīme ir tikai tad, ja tiec izsaukts, vai arī pazīsti kādu, kurš tavu virzību rindā var stimulēt tev vēlamā virzienā. Citādi visi ir vienādi. Pat sāpju slieksniem, ja vien jau neesi uzrakstījies pieteikumu debesu šķirotavai, nav nekādas nozīmes.
Tas maģiskais brīdis bija klāt. Izdzirdējusi savu uzvārdu, devos uz kabinetu, tiesa gan, sakarā ar ilgo gaidīšanas laiku, biju izdarījusi milzīgo kļūdu, proti, atļāvusies aiziet uz tualeti, un tagad daļa no visa sonogrāfijas aparātam bija noslēpums, kas savukārt izpildījās jaunās ārstes (vai arī kas viņa tāda) pirmo nosodījumu, kas tika raidīts manā virzienā.
Izstāstījusi savu stāstu un to, ka šī sāpe gluži nepazīstama man nav, saņēmu vienu ģeniālu jautājumu: tad kāpēc jūs šoreiz saucāt ātros? Āā.. ibumetīns vēl nebija ieradojies pēc stundas..Mhm. Un kad jūs pēdējo reizi veicāt sonogrāfiju? Mm.. neatceraties? Jūs nerūpejaties par savu veselību! Un kas toreiz bija tajā sonogrāfijā? Nekā? Dzemdes arī nebija?
Ģeniāls dialogs! Nē, nopietni. Manā uztverē “nekā nav” vienmēr ir bijis sinonīms apzīmējumam “viss bija kārtībā”, bet te mana vecuma spindzele ar krustā piesistu Jēzu kaklā ņemas mani mācīt un pārmest, pārmest, pārmest.
Ziniet, man vairs nebija ko teikt. Jā, nebija ibumetīns iedarbojies, lai gan citas reizes sāpes vismaz par gradāciju mazinājās. Jā, un es satraucos, bet tagad, kad biju izsaukusi ātros un vēl pirms mirkļa no šīs pašas mutes saņēmusi pārmetumus, ka nerūpējos par savu veselību, šī mute atļāvās man pārmest, ka izsaucu ātros. Viņa arī pārmeta, ka nezinu datumus, kuros un kad esmu bijusi pie tāda vai šāda ārsta, ka nezinu, ka ibumetīnam dažkārt vajag veselu mūžību, lai tas mazinātu sāpes, ka nezinu pilnīgi neko. Īsāk sakot, viņa darīja visu, lai liktu man justies kā pilnīgai muļķei.
Lūk, tieši tāpēc es tikai pilnīgos izmisuma gadījumos izmantoju tradicionālās medicīnas pakalpojumus, jo tā man vienmēr māca dzīvot. Vienmēr pārmet, ka neesi atnācis laikus, bet, ja atnāc, tad pārmet to, ka esi atvilcies un kādā sakarā atļaujies tērēt viņu tik dārgo laiku.
Pēc tam, kad tiku laukā no kabineta, “sēdiet un gaidiet” vārdu kombinācijas pavadīta, sākās nākamā stunda, kuru gaidīju, lai saņemtu rezultātus.
Man ir daudz pacietības un arī sēdēt es protu mierīgi. Ja tā nebūtu, es nekad nevarētu uztaisīt nevienu mandalu ziloni, taču nu jau bija gana un es ņēmos stimulēt rezultātu saņemšanas brīdi, divas reizes apjautājoties, kad tad būs.
Brīdī, kad pulksteņa rādītāji ieņēma vertikālo pozu, saņēmu rezultātus, kuros bija minēts tas, ka man nekā nav, precīzāk, ka man nekas nekaiš. Analīzes izcilas, sonogrāfijā neko tādu nesaskata, te ieteikumi, paldies par pacietību, pavadīšu jūs uz kasi un varēsiet iet.
Te gluži kā tajā filmā “Par ko runā vīrieši”, kur viens no varoņiem pēc katra stāsta vienmēr piebilst, ka tieši tāpēc viņš neprecas. Tad tieši tādā pašā intonācijā varu teikt, ka tieši tāpēc pie parastajiem ārstiem es neeju, jo viņi vienmēr man liek justies slimai vai bezatbildīgai, vai gluži pretēji – pārāk atbildīgai.
Esiet veseli!
Kopš atklāju, ka ir ārsti ar kuriem ir prieks satikties, ar kuriem var mierīgi un nesteidzīgi parunāt, pasmieties un nevienā brīdī nerodas sajūta, ka tērē to dārgo laiku. Esmu izmantojusi iespēju zvanīt vēlu naktī un agri no rīta, jo bija neatliekama vajadzība ( nekaunoties varu zvanīt no 6.rītā līdz 24.naktī). Jā un ir ārsti, kas nekavējoties atbild uz e-pasta vēstulēm par analīžu rezultātiem un nepieciešamības gadījumā saņemu arī kolēģu konsultācijas. Jā es par to maksāju dārgi un nenožēloju ne santīma.
Šis man atgādina manu pēdējo vizīti pie ģimenes ārstes pirms pāris gadiem. Bija parādījušies izsitumi, tāda kā alerģija un gribēju saņemt nosūtījumu uz asins analīzēm. Aizeju pie ģimenes ārstes, stāstu, ko man vajag, bet tā vietā, lai pateiktu – labi, ka tu rūpējies par savu veselību, viņa zem deguna noburkšķēja – nu ja, tagad jau visi paši gudri un paši zina, ko un kādas analīzes vajag. Tobrīd gribējās celties un iet prom. Viss beidzās ar ieskatīšanos manā pacienta vēsturē – paskatīsimies, nu kad tad tev pēdējo reizi analīzes taisītas? Ā, pirms 10 gadiem. Nu tad jau gan varētu uztaisīt un paskatīties. Ar analīžu rezultātiem pie viņas negāju, ar zinošās google palīdzību pati daudz maz visu sapratu un visu saārstēju ar citiem līdzekļiem.
Ģeniāli, ārstēsim sevi paši! Ja Tev tik labi sanāca ar sevi, tad varbūt vari izpalīdzēt ar padomu arī citiem? Es nesen skatījos vienas slimnīcas mājas lapā, un tur laboratorijas sadaļā bija saraksts ar apmēram 200 dažādām asins analīzēm, kuras viņi taisa, un es tā kā mazliet apjuku… Vai vari pateikt, kuras tieši analīzes ir jātaisa, kad uzmetās pumpas? Pateicos jau iepriekš.
Jāni, gan jau Elīna Tev atbildēs, bet, manuprāt, ir lietas, kuras tā gluži uz savu galvu ārstēt nevajadzētu. Izsitumus jau nu vismazāk, protams, jāskatās, kas tie tādi un kā tie radās.
Kni, es tikai ironizēju. Protams, ka pašārstēšanās ir vissliktākais, ko var darīt! Ja nav kontakta ar savu ģimenes ārstu, tad jāpārrakstās pie cita. Un vēl pie cita, ja vajadzīgs.
Ar visādiem citiem speciālistiem, kā jau Kni gadījums parādīja, ir šaurā bezizeja- ej nu izsēdi tās rindas pie vairākiem, lai atrastu īsto, sevišķi jau, ja slimo reti… Un, starp citu, iet par dārgu naudu nebūt nenozīmē garantēti saņemt labu attieksmi un visaugstāko kvalitāti.
Tāpēc ir svarīgi atrast labu ģimenes ārstu, kurš ne tikai uzklausīs, bet arī norādīs labākās takas, pa kurām staigāt tālāk.
Lai veicas!
Nu labi. Manuprāt, nav pats sliktākais, ja tam ir kaut kāda pamatota bāze.
Ar ģimenes ārstiem, lai piedod, ja kāds labais lasa, manuprāt, ja kaut kas der visam, tas neder nekam.
Savos visos gadījumos un tādu (paldies, veselība!) nav daudz, esmu darījusi tā: intereses pēc aizgājusi pie ārsta parastā, kuri visi kā viens piedāvā klasiskās antibiotiku metodes (bet es tādas nelietoju nu jau 10 gadus, jo uzskatu, ka tādas jālieto tikai tad, kad kaulainā ar izkapti draud). Ja nepieciešams, veicu analīzes un brīdis, kad saņemu rezultātus, ir pēdējais, kad mēs tiekamies. Tas tikai salīdzināšanai. Visu pārējo dara mana ārste, kas nav ne parastā, ne arī homeopāte.
Lielākā daļa slimību rodas galvā, un esmu tik labi uztrenējusies, ka pēc visādām emocijām (negatīvām) varu pateikt, kas un kā sāpēs, iekaisīs utt. Galva jāsakārto. Tradicionālā medicīna cīnās tikai ar sekām, viņus cēloņi neinteresē.
Sarkasms?
Ir reizes, kad ārsts ar savu attieksmi tieši veicina pašārstēšanos. Diemžēl.
Es vai? Nē. Tik domāju, ka sākumā vajadzētu pamēģināt tradicionālo ceļu, jo ir taču daudz pozitīvu pieredžu. Un tā.
Šodien ir pārpratumu diena. Slikta diena. Ļoti.
Izsaku līdzjūtību, laikam Tevi šis notikums dikti aizķēra, jau reiz veseli trīs ieraksti par to. Izlasot rodas priekšstats, ka tā ir pēdējā vieta, uz kurieni gribas doties….
Es arī nesen apmeklēju Stradiņus, arī dabūju pagaidīt vairākas stundas, bet nav jau tā, ka viņi tur skatītos griestos, degunu urbinādami. Es gaidīju magnētisko rezonansi, un cilvēki pa lielam strādāja, cik ātri varēja. Protams, gaidīšana nav patīkama, bet mans ieteikums ir ņemt to visu vieglāk!
Starp citu, ne reizi vēl neesmu jutusi nejauku medicīnas personāla attieksmi pret sevi – ne Stradiņos, ne citā poliklīnikā vai slimnīcā.
Paldies, nevajag. Neaizķēra. Cilvēkiem netīk lasīt garus palagus šajā virtuvē ;) Sadalīju 3 daļās.
Pirms biju nonākusi sonogrāfijā, tieši nosūtīju Rudu īsziņu, ka visi te jauni, smuki un ārkārtīgi laipni.. un tad viena pastala izpildījās par visiem, turklāt pēc sešu stundu gaidīšanas pacietība beidzas. Ja zini, ka gaidi tikai tāpēc, ka bez papīriem aiziet nedrīksti. Jau divos bija zināms, ka drīkstēšu iet mājās. Padomājies, palaida sešos.
Turklāt es arī ne reizi neminēju, ka viņi urbināja degunu un neko nedarīja. Ingu, nemeklē zemtekstus un nepieliec intonāciju. Nav ;)
P.S. Neapstrīdu nevienu jautājumu, kuru man uzdeva, taču intonācija, kādā to pateikt, vienmēr noteiks visu. Varēja taču pajautāt: Kas tieši bija sonogrāfijas rezultātos? Vai arī: dažreiz ibumetīnam nepieciešams vairāku stundu iedarbības laiks. Vai par to, ka nevarēju nosaukt datumus: Citreiz esiet vērīgāka un varbūt pierakstiet plānotājā. Saproti?
Skaidrs. Tātad tagad tējotājiem ir veselas trīs iespējas atcerēties visu savu negatīvo (vai pozitīvo) pieredzi saistībā ar slimnīcām! Juhū!
(I beg your pardon par savu komentāru, bet nenoturējos, lai kā situ sev pa pirkstiem. Laikam ārējo ienaidnieku meklēšana vairs nav “mans”, bet man citi grēki, ja reiz nenovaldījos. True, true…)
Ņemam to visu vieglāk! Un labi, ka savi nervi šādi nav jābojā katru dienu!
Ingu, tak viss kārtībā, ko Tu ņemies. ;) Man tikai starp visām bildēm gribējās kaut ko uzrakstīt. Pārsaldu notikumu nav, ja būtu, nerakstītu. (Turklāt Koelju un Osho grāmatas joprojām ir nopērkamas veikalos.) Ir lietas, kuras ir privātas, visiem nav jāzina, turklāt vienmēr pastāv iespēja nelasīt. Pastāv iespēja vienkārši pasmieties. Kā es to daru, piemēram. Viss ir ļoti labi un, starp citu, apsveicu ar Tavu lielo lēmumu! Drosmīgi!
Tā doma par paša galvu ir labs solis pareizā virzienā. Senie latvieši teica- “Visi man labi bija, kad es pate laba biju” (jaunie kaut ko runā par veidiem, kā pasaule spoguļojas tevī).