Ielas pamazām ļāva sevi izģērbt. Novilkt gabalu pa gabalam no tās savalkātās kārtas, kas ne tuvu vairs nebija svaiga. Tā sūtīja tikai vāji sajūtamas atmiņas par to, cik varena bijusi pirms mēneša, pirms nedēļas vai divām. Kā veca adīta jaka tā ira pa valdziņiem, atsedzot laukumus, kas pavisam drīz zaļos un pielaikos jauno kārtu.
Katru svētdienas pēcpusdienu jau iztēlojos to pirmdienas sajūtu, kurā iepeldēšu kā tāds svešķermenis, kā citplanētietis, jo tās divas pilnīgi atšķirīgās pasaules, kas spēja sadzīvot blakus viena otrai, radīja teju vai pārceļojuma klātbūtni. Es būšu cita. Nopietna, pazudusi tulkojumos, tekstos, kurus brīžiem nesapratīšu un izmisīgu skatienu lūkošos ikvienā, kurš spēs domu padarīt skaidrāku.
Tā savādā sajūta, kad saliku paveiktos darbus blakus, uzmetusi tiem vēl vienu skatienu, biju gatava atkal piecas dienas, astoņas stundas dienā būt Inga, Sīkums, Krikums, Mazais, atstājot Kni mājās, vai arī zīmulī, kas matus saturēja copē.
Jo piesātinātāka bija tā diena no piektdienas līdz svētdienas vakaram, jo citplanētieša sajūta bija spēcīga. It kā pamosties citā pasaulē. Iespējams, tas bija tikai pilnmēness, kas cirta savu gaismu loga rūtī un visus trakos padarīja vēl trakākus, uzvilktos – vēl uzvilktākus, emocionālos – vēl emocionālākus. Iespējams.
Iespējams, ka iespējams.
Lai silti!
Skan ļoti bēdīgi, bet tēlaini un skaisti. Tik tiešām sanāk dzīvot divas paralēlas dzīves un grūti pateikt vai abas ir tik atšķirīgas vai tomēr pēc būtības vienādas.
Iespējams, ka viss ir vienkārši – pilnmēness un draugu pilnmēness, bet citādi tās pamatā ir vienādas, taču niansēs – pilnīgi atšķirīgas. Nianses nosaka visu.