Sniegam kūstot, paveras nevisai glīta ainiņa. Parku takas kļuvušas par mīnu lauku, jo pakāpeniski augošā temperatūra, nejūtot ne kripatiņas kauna vai bijības pret aizejošo ziemu, kausē biezo aizslietni nost. Tad tik atklājas, ko siega sega sevī slēpusi un, cik patiesībā apbrīnojami – tik daiļā āriene (daiļā tajā brīdī, kad vēl bija balts) sevī slēpusi tādu šmuci! Iekšas izrādījušās gauži neglītas.
Nezinu, vai es pavasara iedvesmota vai kā citādi, bet, atgriežoties svētdien mājās no brīvdienām ārpus Rīgas, saraucu pieri dusmās. Mājās bardaks. Neesmu nekāda tur baigā kārtības mīļotāja, taču reizi nedēļā putekļus noslaucīt un grīdu izslaucīt saņemos, it sevišķi jau tāpēc, ka zinu, ka šis miteklis mans un neviens cits jau to slotu nevicinās, vismaz manā istabā noteikti nē. Mājās nekāda tīrīšanas grafika nav un viss uz pašiniciatīvu, taču negribu būt tā ļaunā, kura tagad atgādinās, kur mājās atrodama birste un ka to drīkst arī lietot. Kā arī to, ka pagarinātājus pēc elektrības lietu sakārtošanas drīskt novākt un nolikt kādā plauktā. Īsāk sakot, sabozos par niekiem un nolēmu, ka pirmdienas vakarā pēc darba par spīti ņemšu un visu satīrīšu! Jā, es esmu spītīga un kas par to?
Paēdu vakariņas, iztīrīju vannas istabu, virtuvi, nomazgāju traukus, izmazgāju izlietni, notīrīju plīti un šeku reku piezagās sāpe sānā. Te nu bija, par spīti un aiz dusmām. Dusmas ir traki indīga parādība un to zinu (sevis audzināšanas nolūkos pirms gada lasīju Vilmas Lūles “Piedodu sev. Dārgās dusmas”, šķiet, atkal jāpalasa), tāpēc nemaz nebrīnījos, ka sajutu asu sāpi. Nu nekas cits jau neatlika, kā nomierināties, uztaisīt tēju un mierīgi aizvadīt atlikušo vakara daļu. Sāpe gan atkāpās vēlāk, bet tomēr atkāpās.
Kad pašam nav sajēgas apstāties, ķermenis to izdarīs jūsu vietā. Ja būsiet tam krāvuši virsū pārāk daudz darba vai emociju, pārdzīvojumu vai vēl sazin ko, tas atradīs veidu, kā jūs piebremzēt un brīnumainā kārtā jūs saslimsiet tieši brīvdienās. Vai nav muļķīgi?
Foto: freundin.de
Nu gan te šodien klusums … aiz loga, vismaz Jelgavā, arī tāds pelēks pilnīgi nekāds pamiris skats, koku zari kā nekustīgi ķeburi uz debess fona.
Zini kā ir? Pirmdienās publikumam vēl nav pielecis, ka darba nedēļa sākusies. Palaiž luni. Otrdienās jau tomēr ir skaidrs, ka jāstrādā.
Trešdienās vēl var noturēties. Ceturtdienās sāk to jostu palaist vaļīgāk, bet nu piektdienas :D Cits beidzot sapratis, ka patiešām jāstrādā, cits – jau svin nedēļas nogali.
Šodien sarunas aizkadrā.
es arī gaidu, kad saslimšu. Laikam jau mans rumpītis pagaidīs kādas garākas brīvdienas – vai nu Lieldienas, vai atvaļinājumu. Šorīt jau likās, ka nu beidzot – ! Bet nekā. Vēl turos. bet es zinu, ka ir velti cerēt noturēties. Viss, kas bijis iekšā, nāk ārā.