Tu esi tas, ko tu ēd. Tu esi tas, ko tu dzer, ko tu lasi, ko dod, ko prasi un kā vēderu kasi. Labi, es to pēdējo piemēroju tikai un vienīgi atskaņu radīšanai. Taisnība tajā visā ir, taču stāstu virzīšu citā gultnē.
Kādā raidījumā dzirdēju brīnišķīgu frāzi, kas ļoti labi raksturoja novembra darāmos darbus, proti, cilvēki, kuriem ir ļoti spilgtas aizraušanās vai nodarbes, savā ziņā ir mazliet nolemti. Viņi dāvanās vienmēr saņems tieši to. Visu, kas saistīts ar konkrēto aizraušanos, vai arī to, ar ko citi viņus asociēs. Nepārprotiet, man patiešām patīk pastkartes ar ziloņiem, kuras jūs ik pa laikam sūtat no saviem ceļojumiem, taču nav tā, ka visa mana dzīve grieztos ap ziloņiem un ka es mostos un ietu gulēt ar šo vienu vārdu uz lūpām. Ir tik labi dažreiz būt arī tikai Ingai, lai gan zinu, ka Kni – tas ir uz mūžu.
Mēs visi esam kas vairāk par to, ko ļoti aizrautīgi darām. Ja neesam vairāk, tad noteikti esam vēl kaut kas. Vismaz es tam ticu, tāpēc arī visādi centos pierunāt vēlmju izteicējus mazliet pārdomāt un paskatīties no “ziloņu atribūtu” saņēmēja dzīves skatu punkta.
Pat ja biju jau gatava tomēr taisīt kāpostlapas, kuras iekārt ausīs, izlēmu uz to visu skatīties mazliet citādāk. Auskari aizrautīgai kulinārei veģetārietei.
Pieņemsim, ka tie ir sīkie lociņi, kas salikti blakus vai uz šīfera plāksnes. Tieši tā, kā to pasākuši darīt restorānos. Es neesmu tā saucamā “mini food” speciāliste, tāpēc, ja nevar speciālistus pārspēt vai vismaz līdzināties, nav ko sākt. Manā gadījumā jau ir par vēlu, ja vien kādam bērnam lellei vajag galdu uzklāt, tad gan.
Visa furnitūra – sudraba. Jāteic, ka šajā ziņā un vispār rotu furnitūras ziņā Rīgā ir ļoti vāji. Piedāvājumu var izteikt trīs vārdos – ļoti daudz nekā, t.i., visa ir daudz, bet tā “mēslu” sadaļa ir lielāka nekā derīgā daļa. Katrā šādā reizē man gribas prast pašai, jo viena no iecerēm bija citāda, taču daudzas ieceres tā arī paliek ieceres, jo tās nav kur stiprināt.
Noslēgumā par svarīgāko – paldies visiem tiem, kas ļaujas pierunāties, uzticas un paļaujas.
Lai silti un gaiši!
Melnā daļa arī varētu būt nori lapa – tā, kurā japāņi tin rīsu un zivju rolmopšus vai maltas melnā sezama sēkliņas, vai sojas mērce, vai magoņu sēkliņas, vai… viss, jāiet ēst.
Klau, Brisele, Tu taču kaut kad būsi Rīgā? Man šķiet, mums vajag kopā aiziet paēst.
Oi, tas vēl jāplāno, bet aiziet noteikti vajag. Došu ziņu par ielaušanos Latvijas gaisa telpā. Par furnitūram runājot, ja atrod kvalitatīvu metāla vadu rokdarbiem (tas var būt pārklāts ar sudrabu, dārgākā gadījumā būt no sudraba – tiem, kam ausis iekaist no citiem metāliem) furnitūru var izlocīt pats ar apaļknaiblēm. Šeitan ir arī video: https://www.youtube.com/watch?v=CNqtjKtpHEY . Izlocīt var arī citas lietas – ļipiņas piekariņiem, nagliņas pērlītēm – noderīgi, bet ir jāpiešaujas.
Par furnitūrām, nevar iedraudzēties ar kādu metālmākslas darboni? Mana māsa (http://gintacave.blogspot.com/) gan par tādām mazām rotiņu lietām (“nevari salabot šo?” un taml.) saka, ka nav nekāds juvelieris, bet gan jau var atrast kādu, ar kuru Tev pa vienai gaumei, un kurš būtu ar mieru palīdzēt ar metāla daļām.
Aaaa, man elpa aizrāvās, cik šie ir satriecoši!
Saira
Papildinot visus aizkadra paldies, kurus jau pateicu, paldies arī Tev, Saira!