Desa un zivis

Gluži kā pirmajiem saules stariem parādoties no visām aliņām un rudenī nesagrābto lapu kaudzēm laukā lien kukaiņi un moščķi, tā arī ielās saradušies cilvēki. Tirgus mudž un visu laiku nepamet sajūta, ka tieši šodien Rīgai “uzbrukuši” zviedri. Kur tik ej, tur viņi. Zviedru valoda vien. It kā bezizmēra ekskursijas autobuss būtu kaut kur piestājis un šie izlaisti pastaigā. Lūk, bet ne jau par zviedriem stāsts, bet gan par tirgu.

Par desu.
Biju jau nopirkusi visu, ko mana sirds kāroja, ko vēders pieprasīja un devos laukā no piena paviljona, kad pēkšņi garām aiztraucās enerģiska kundze reitūzēs un šircī ar rišiņām, iegrābās skūtgalvja ādas jakā un uzkliedza: “Отдай колбасу!” Draudēja ar ohraņņiku un no azotes izrāva 25 cm garu desas luņķi, vēl uz atvadām skūtgalvi sirsnīgi iepļaukājot. Atguvusi desu, enerģiskā kareive devās atpakaļ uz savu stendu ar desas zobenu padusē. Tev nebūs zagt, desas pārdevēja visu redz!

Par zivīm.
Lai arī dzīvoju divu minūšu attālumā no Matīsa tirgus, turp eju nelabprāt. Nu nepiemīt tam tirgum ne tas šarms, ne tas smeķis, kuru katru reizi atrodu centrāltirgū, lai arī turp kājām jāiet kāda pusstunda. Joka pēc tomēr iegāju palūkot, vai tur kādu zivi iespējams dabūt.
Šajā tirgū ir divi šarmējoši stendi – viens dārzeņu, kurā tirgojas kungs ar ārkārtīgi patīkamu balsi, savukārt otrs ir koka būdiņa, kurā puisis pārdot kūpinātas zivis. Manu tēvu zivju kūpināšanas meistarībā viņam nepārspēt, taču šarmēšanā gan. Saprotu, ka es tāda jauna izskatos un tāpēc ar mani var ampelēties tieši tāpat kā ar to mazo jaunkundzi, kura kopā ar mammu iepirkās tieši pirms manis. Izsaku savu vēlmi un man tiek taujāts, kādas krāsas maisiņā vēlos, lai mans pirkums tiktu iepakots. Smejos, saku, ka vienalga un puisis paņem zaļu maisiņu. Veikliem vilcieniem kaut ko ar marķieri uzraksta un sniedz pirkumu: “Es tur uzrakstīju. Esmu vienalga krāsā.” :D Un te nu man jāsmejas jo gardi. Tik gardi, ka vēl tagad iekšas smejas.

Bet tagad es pie darba, jūs tikmēr atpūtieties!