Trakums ar to iešanu uz bodi un domāšanu par vakariņām. Nu kā lai es domāju par vakariņām, ja man pirkstos jau jaunā Indijziloņu dekorāciju ideja
Ledusskapī joprojām klejo vējš, taču man aizķērušies trīs kartupeļi, brokolis, gabaliņš ķirbja, kriksis vistas filejas un krējums saldais. No tā tad arī uztapināju zaļas krāsas biezzupu, kurā peldēja maizes grauzdiņi un apcepti vistas filejas galbaliņi.
Kamēr tā zupa burbuļoja katliņā, lūkoju kāda puiša bildes. Bildes ar stāstu! Stāsts ir bildes vērtīga sastāvdaļa un tam nav jābūt uzrakstītam. Bilde runā pati!
Reiz man teica: “Tev laikam katram savas dzīves notikumam ir stāsts. Visam, ko Tu dari, ir stāsts. Tu esi meitene stāsts.”
Esmu! =) Un ziniet, īstie stāsti netiek stāstīti skaļi. Tos čukst.
Te būs dienas citāts, kuru atradu zem kādas jau pieminētā puiša bildes: skaļi klusēja migla pār pļavām un bebrītis sajuta to tik spēcīgi, ka nosvīda uz ceļiem rāmi saliktās ķepiņas. Izlasīju un jau sāku iztēloties, kā tas viss izskatās. Kā migla skaļi klusē, kā bebrītis jūt un kā bebrītim ķepiņas sasvīst.
Mazo lietu lielā burvība!
Citāta autors: Kārlis Krustojums
Foto: flickr.com (believer9’s photostream)
viss, kur ir vārds “ķepiņas” vai “ķepas”, manī izraisa milzu patikšanu un mīļumu. Bebrītis + ķepiņas = kādam ir izdevies. Luv.