Nācu no tirgus.
Stūķēju vaigos siltu biezpienmaizīti (tautas valodā sauktu par bulku) un miedzu ciet acis.
Tieši tik spoži spīdēja saule un aukstais vējš saldēja seju. Nekas cits nesala, tikai seja.
Gar Saktas tirdziņu man pa priekšu gāja puisis, bet puisim pie rokas polietilēna maišelis.
Maišelī brūns, vispasaules strādīgākās tautas radīts plīša brīnums. Nevarēja saprast, vai tas zaķis, vai lācis.
Pekas rotāja rozā sirsniņas. Taisni vai sametās žēl tās, kura šo bērnu mantu rītdien saņems.
Varbūt tomēr ziedos vajadzēja to pāris latus ieguldīt?
Meitenei vismaz pavasari mājās ienestu.
Labu miegu!
P.S. Tikko atcerējos.. cik tomēr savādi. Angliski “a gift” ir dāvana, bet vāciski – der Gift: inde.
Mans pirmais puisis, mūsu pirmajā valentīna dienā man uzdāvināja sirds formas spilvenu uz kura rakstīts- i love you un virsū vēl divi mazi lācīši. Kad viņš man to pasniedza es šausmīgi raudāju. Es nespēju noturēt emocijas, cik ļoti biju vīlusies. Puisis jutās drausmīgi, vēlāk neko komerciālu nesaņēmu. Kad satiku savu tagadējo vīru, es viņam šo stāstu izstāstīju. Taisni žēl, ka man nav nevienas pašas rotaļlietas, ko man būtu dāvinājis vīrs.Bet atkārtošos vēl un vēl, nevajag dāvināt lietas, vajag dāvināt svētkus. Rītdien ceru, ka jāgatavo nebūs un varēšu stumt māgā suši, dzert šampi un skatīties kādu muļķīgu komēdiju. Tik vien. Un jā, dzeltenas tuples, zilā vāzē! :)
:) Šad tad jau ir feini saņemt mīkstās mantiņas. Vismaz man patīk, jo man bērnībā tādas nedāvināja, tik vien bija kā divi vēl no māsas palikušie lāči un viss…
ja zvēriņš gaumīgs – kāpēc ne? kā tāda uķi-puķi-zaķīšu-kaķīšu mīļvārdiņu ilustrācija, tas varētu būt mīļi. bet vienreiz, ne jau katru gadu, saprotams. draudzenei reiz bija attiecības ar puisi, kas liela un patiesi LIELA izmēra zvērus stiepa viņai regulāri un lielākoties jau tieši tos, ne visai veiksmīgos “vispasaules strādīgākās tautas” ražojumus. kad viņi izšķīrās, vismaz kāda bērnunama bērniem tika prieciņš.. :)
Katze >> bet vienreiz, ne jau katru gadu, saprotams.
Es neesmu Koelju fane, bet vienu lietu vienā no savām grāmatām viņš uzrakstīja gan: kas noticis vienreiz, nekad nenotiks otrreiz. Kas noticis divreiz, notiks arī trešo, ceturto.. nē, nu.. vismaz bērnunamam prieks.
Mēnesmeitēns >> ..jo man bērnībā tādas nedāvināja.
Tu tiešām vēlies, lai Tev šādā veidā kāds kompensē bērnības plīša uzvaras gājiena trūkumu?
Uni atstāju speciāli beigās, jo viņai šajā jautājumā piekrītu par visiem 99.9% (Kaut kāds kriksis jāatstāj sev).
!!!Bet atkārtošos vēl un vēl, nevajag dāvināt lietas, vajag dāvināt svētkus.!!!
P.S. Ja nu nekādi nevarat iedomāties savus svētkus bez jauna zvēra kolekcijai, tad vienīgais pieļaujamais variants -> lai pats uzšuj, bet vispār kāpēc mēs te ieciklējāmies uz to, ka viņiem kaut kas mums jādod? Uzrīko svētkus pati!
‘Pati labākā dāvana ir tā, kas patīk nevis dāvinātājam, bet saņēmējam :) Tu taču nezini, varbūt tā puiša meitene dievina plīša rotaļļlietas? Kāpēc spriest un nosodīt no malas?
Bet Tu taču nezini, varbūt viņa ciest nevar plīša mantas. Nosodīt ir par skarbu teikts. Es Tev ieteiktu visus ierakstus, kas šeit parādās, ņemt vieglāk un ar krietnu devu ironijas, jo tieši tā arī tas viss tiek rakstīts.
P.S. Tava piebilde par saņēmēju gan ir vietā un laikā. Tas gan ir septiņdesmit trīs reizes pārmalts, bet tieši tā, runa ir par saņēmēju, bet lielākajai daļai cilvēku ir tendence pirkt tieši tās lietas, kuras viņiem patīk un kuras viņi paši gribētu saņemt.
Starp citu, es neesmu plīša lācīšu fane, bet mana visu laiku mīļākā dāvana, ko saņēmu šajos Ziemassvētkos, ir tieši šāds plīša lāčuks ar rozā sirsniņām uz pēdiņām.Un saņēmu es viņu no cilvēka, kurš ir pietiekami racionāls un praktisks, tāpēc jo lielāks bija pārsteigums un aizkustinājums par šādu dāvanu. Tas tiešām bija no sirds, un man ir gluži vienalga, ko padomāja blakusstāvošie, kad viņš to lācīti pirka.
Lūk, ko es saucu par sveicienu. Visi zaķi kaķi nobāl! http://www.valmiera24.lv/zinas/48/66909
Rudu, Tavam kursabiedram ŽETONS!
Jā, Ivis ir baigi feinais! :)