Disenei naudu nedabūsi

Ja kaimiņu meitene raudāja gaužas asaras par to, ka tētis kādu dienu viņu neņēma līdzi uz dārzu, tad es savas lēju tad, ja man paziņoja, ka būs jābrauc uz dārzu. Tīņa gados to vietu uztvēru kā vergu nomenti un tupēšana vagā bija pēdējais, par ko sapņoju. Man vienmēr labāk paticis ēst nekā stādīt un to nekad arī neesmu slēpusi.
Ģimenes draugs Mārcis vienmēr skaļi deklamējis, ka mans tēvs atpūties neprotot. Aizbraucot uz dārzu un pašījot līdz mellām miesām, lai gan tur taču esot svaigs gaiss un varētu tā laiski izgulties. Re, vēl viens sliņķis tāds pats kā es.

Vienu dienu, kad atkal tika paziņots, ka jābrauc uz dārzu, iecirtu kāju zemē un pateicu, ka nebraukšu vis! Smieklīgākais sekoja pēc tam. Tēvs paziņoja, ka tādā gadījumā naudas disenei nebūšot. Ja jums liekas, ka pazemībā noliecu galvu un paklausīgi kāpu mašīnā, tad jūs ļoti kļūdāties. Draudēt ar naudu nu nebija pats gudrākais variants un tēvs pretim saņēma: “Nu i nevajag ar’!” Iedarbināju smadzeni, salasīju pudeles, nodevu un sanāca nauda disenei, bet tēvs bubināja. Vecīt, runāt ar mani vajadzēja, nevis draudēt, jo galu galā, kas viņaprāt man varētu likties TIK svarīgs, tāds nemaz nav, turklāt nekas baiss nebūtu noticis, ja uz diseni nebūtu tikusi.

Kā ir tagad? Tagad es te esmu ciemiņš un, kā zināms, ciemiņus pie lieliem darbiem neliek, taču uz dārzu braukšu labprāt, jo tur gaiss ir svaigs (dārzs atrodas tuvu mežam) un neliela izkustēšanās ar grābekli, kā arī veco lapu pasvilināšana (esmu kaislīga svilinātāja jau no bērna kājas, kad kopā ar brāli vecāku prombūtnes laikā šķūnītī dedzinājām skaliņus :D Lai nu kur, bet šķūnītī un ne jau šādā tādā, bet MALKAS!) šodien liekas daudz interesantāka kā pirms gadiem divpadsmit. Mīla pret dārza darbiem nākot ar vecumu. Pret puķu stādīšanu ar, bet to stadiju laikam vēl neesmu sasniegusi un jūtu, ka tuvākos gadus tas vēl nedraud.

Lai jums darbīga un raiba diena olas krāsojot!

Published by

Kni

Love yourself more

7 thoughts on “Disenei naudu nedabūsi”

  1. Es šodien pārstādīju pujenes no dārza vidus gar sētmali, lai nemaisās pa kājām, cienītais to pašu izdarīja ar dzīvžogu. Kad dārzs būs mans, izrakšu tās pujenes nafig – nekad nav patikušas, ravēt arī nepatīk, pārstādīt tās ir tīrās šausmas… Esmu skaistā tīrā mauriņa piekritēja :))

    1. Tieši šodien pirms prom braukšanas no dārza senčiem teicu: “Un mūsu dārzā mauriņa paliek arvien vairāk..” Smuks mauriņš, avenes sastādītas, zemenes, būs gan jau arī sīpolu dobe, burkāni, gurķi un protams tomāti siltumnīcā! Bet par tām pujenēm runājot, smieklīgi, bet man šīs sāk patikt un es pat sāku tās atzīt par puķēm :D

  2. Ā, par tēmu arī vajadzēja :D Nu jā, man arī varēja nedraudēt ar naudas nedošanu. Vienmēr man bija uzkrājumi šitādām reizēm :)

  3. Tās krellītes ir tik pavasarīgi dārziskas, ka gribētos tā sapucēties un starp vagām pagrozīties… :)

  4. Par to naudas draudēšanu – dzirdēts no mātes daudz un bieži esmu teikusi, ka nevaig ar’. Viņa apmeta kažoku otrādi un piekasījās pie attieksmes, kas man likās nesaprotami, jo cik sapratu tajā laikā, ka viņa vienkārši man naudu negrib dot.

    Dārzs man nebija, bet, ja kaut kur bija kādas talkas, vai vienkārši laukos kaut kas bija jādara man tas ļoti nepatika. Un vēlāk jau varēju teikt, ka nebraukšu.

  5. Mani uz dārzu līdzi neņēma! :)
    bet draugu dārzā es strādāju pati, patika. Pie citiem vienmēr labāk kaut kā visu gribās darīt! :)
    Mājās necietu kartupeļus mizot, pie draugiem es nomizoju lielo katlu ar kartupeļiem (priekš veseliem 14 cilvēkiem)! :D

  6. kā es tevi saprotu….visus pusaudžu gadus to dārzu ienidu. tagad,kad pašai mazs dārziņš, tad,kā mans draugs teica, pārtopu par manu mammu. katru dienu apraugu vai viss kārtībā.
    Izrādās, ka savā dārzā ir savādāk un labāk – pats noteicējs un darbu sadalītājs – Dari kad gribi un kā gribi. :D

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.