Ja novilktu starta līniju, tad mēs tur būtu divas. It kā duelēties atnākušas rīta agrumā, kad gaisma jau svīdusi. Viņa, sportiska paskata zirga mugurā, pārenerģiska, sportiskā tērpā, cepuri galvā. Es, perlamutra kumeļā, steidzīga, augstpapēžu kurpēs, paīsos svārkos, mētelī un sarkanu somu kā tādu lupatu vērsim.
Iedegoties zaļajam signālam, mana pārenerģiskā duelante ņēmās slēguļot ātrumus, kumeļa pakaviem krakšķot vien. Ierāvusi galvu plecos, saliekusies uz priekšu. Viņa mina pedāļus tā, kā to parasti multilmās dara uz velotrenažiera uzsēdināta pele, ausīm plīvojot aizmugurē.. Tikmēr es, viegli iesmīnot par viņas cenšanos aizbēgt, vēsā mierā minu kumeļa pedāļus skrējējai garām.
Es gan nezinu, kas notiek šādu velo ļaužu galvās, taču tad, ja viņus apdzen kāda augstpapēžu kurpēs un svārkos, liek viņiem uzvesties jocīgi. Nesties garām pie sarkanā, lai pie nākamā krustojuma atkal sagaidītu, pārkāpt visus iespējamos noteikumus, noīsināt ceļu, kur to darīt ir bīstami, taču ļaut biroja jaunkundzei sev ripināt garām, ir zem viņu goda, savukārt man – jautrāka braukšana, jautrāks rīts.. jo nu, ko es varu vienreiz, visticamākais varēšu arī otrreiz.. apdzīt.
Lai ripo!
O, iepazīsti pasauli no riteņbraucēja skatu punkta! Ar riteni ir jautri un savādāk! Jau esi novērojusi zigzagā staigājošos gājējus un tos, kas mēdz vienā mirklī sākt pārvietoties atpakaļgaitā vai veikt spējus lecienus ar neparedzamām trajektorijām :D?
Parasti pie sevis skaitu: tikai ne pa labi, ne pa kreisi. Lūdzu, taisni, es Tevi apbraukšu :) Tas pats bija, kad vizinājos ar skrituļslidām. Bet man tik un tā patīk. Ļoti.