Kā gadījās kā ne, pie manis nonāca divas maģiski zaļas aproces, ar kuru palīdzību tika solīta tikšana uz Dziesmu un dejo svētku koru koncertu Mežaparkā. Divas reizes, pat ne trīs nav jādomā, jo tieši pirms kāda laika žēlojos draudzenei par to, ka biļetes šķiet neaizsniedzamas un sazin kur nopērkamas, turklāt par lielu naudu. Nevar noliegt, ka mūsdienās teiciens „nav svarīgi, ko Tu zini, bet gan ko Tu pazīsti” uzņem apgriezienus, tāpēc „paldies, paldies”, sēžamies tramvajā un dodamies uz Mežaparku.
Korī dziedāju vien sākumskolas laikos, taču skolēnu dziesmu svētku pasākumu tā arī līdz šim piedzīvojusi nebiju. Spilgtākās atmiņas gan ir par to, kā būdama aptuveni 5 vai 6 gadus veca, uzvilku mugurā visus svārkus, kuri man vien bija, lai bruncis kuplāks un paziņoju ģimenei, ka būšu tautu meita. Lieki piebilst, ka tautiskās dejas tā arī dejot nesāku un vienīgais, kas man tika, bija balles dejas ar visām čačām, džaiviem un valšiem. Modernā tautumeita :D
Nonākam Mežaparkā un cilvēku straumes plūstin plūst. Izrādās, ka tās biļetes laikam tomēr nav bijušas tik ļoti nepieejamas un ka prāvs skaits cilvēku tās iegādājis bez problēmām. Protams, kā parasti pie ieejām ir arī kāds, kas tomēr ar biļešu daudzumu pārrēķinājies un nu steidz tās vēl notirgot. Nu kam mums vairs biļetes, ja roku jau aproce rotā. Esam instruētas doties uz 3. ieeju un, ejot garām 7., 5., 4. .. ak, šausmās ieplešu acis. Labi, jāatzīstas, ka diez ko laicīgi no mājas neizgājām un šis būtu labs sods par kavēšanos. Rindas ir neizmērojamas un apbrīnoju tikai cilvēku pacietību tajās stāvēt. Ar nepacietību gaidu mūsējās izmērus, taču tuvojoties trešajai ieejam, gaisā uzvirmo smieklu šalts! Vienīga „rinda” pie trešās ieejas ir 2 apsargi un nepaiet ne minūte, kā jau pievienojamies tiem cilvēku tūkstošiem, kas ieradušies noklausīties lielo dziedāšanu. Apjūku no tā, ka iznākam tik tuvu skatuvei un nosmeju, ka jāfiltrējas tik iekšā starp koristiem un jārauj vaļā meldiņš. Bet, tā kā mūsu nodoms nav bojāt svētkus, atrodam ērtu vietu, kur patverties no svelmes.
Svinīgās uzrunas un pasākums var sākties!
Ziniet un tad nāca mana lielā vilšanās. Vai nu es atkal par daudz biju iedomājusies, bet ellē ratā, kur ir tas varenums? Kur ir tas balsu varenums, kuram būtu jārada zosāda vairāku stundu garumā? Laikam skolnieciņu balsīm vēl nepieciešams augt un puišiem līdz izteiktiem basiem, kas sarībinātu visu estrādi, vēl ceļš ejams. Dažu brīdi pabrīnos par dziesmu repertuāru, tāpat kā daudzi citi, jo īpaši gaidu orķestru uzstāšanos un tās zināmākās varenās koru dziesmas, kas skanēs pašā noslēgumā. Gaisā virmo gaišas emocijas un ar apbrīnu skatos uz koru un deju kolektīvu audzinātājām. Kā var savākt to razbainieku baru, man paliek neatbildēts jautājums.
Iestādījām ābelīti.
Vietā, kuram esam nobāzējušās, uzturas arī kāds bērnu deju kolektīvs. Puikiņi nojaukušies ar smiltīm, t.i., melnzemi līdz ausīm. Skolotāja tik nosmīn un uz manu interesi par kompāniju atbild: „Kolektīvā ābeles stādīšana. Viens no viņiem grauza ābolu, tad tika izrakta bedrīte un iekšā iemesta sēkliņa. Katrs no puikām pa reizei uzspļāvis (lasi, aplaistījis!), tad sēkliņa aizbērta ciet. Veikta vēl viena laistīšana un nu puikas esot gaidās, kad tad ābelīte izaugs.” :D :D :D
Sagaidām „Saule. Pērkons. Daugava.”, saņemam patriotisma devu un atkal atceros savu gājienu ar tautu meitas būšanu. Kuplais bruncis, bet fonā skan „Čikāgas piecīši” un es rauju nebalsī līdzi. Mazā koriste.
Bet tagad es uz to futbolu! Lai mierīgs vakars.
foto – lndb.wordpress.com
Man diemžēl bija līdzīgas sajūtas…jaunajiem dziedātājiem līdz vidējai paaudzei un senioriem vēl augt un augt..
es biju viens no koristiem dziesmu svētkos. kā, lai pasaka. ir cilvēki, kuri to dara ar 100% atdevi. citi nē. citiem bija balss aizstiasijušās no parpūles, kā jau jauniem. čaļi šajā vecumā no vienas puses bravurīgi no otras, ne vellna., kad kkas nopietns jādara. mazie priekšā. tie vecākie aizmugurē. citi vārdus nezināja. viena liela daļa no čaļiem bija nobijušies par savu dziedāmo. citi vispār neaizdomājās. meitenes caciņas pļāpā. nu šoreiz nebija tik daudz. bet domā, ka nevajag tik skaļi dziedāt, cik skatēs, bet aptiesībā gan vajag. un ta tas viss salasās. bet tā, kā man bija labs koris. tās emocijas vēl jo projām līdz šodienai ir. esmu ekstāze no visa tā piedzīvojuma.,./,./žēl, ka nevar tajā visā pūlī sameklēt tos, kuriem tik tiešām ir reālas emocijas,./,./
Nuuu… pūlis ir par lielu, laikam lai uzķērtu tos ar īstajām emocijām.
Zini, kas ir galvenais? Tieši tas, ka Tu no tā guvi sev baudījumu un prieku =)
Manas vilšanās ir tikai vienīgi manas vilšanās.