Lai jūs labāk sagatavotu sākumam, sākšu no beigām.
Mokume gane nav mana stiprākā tehnika, bet es ļoti cenšos. Pat, ja lielākoties visas iepriekšējās reizes ir bijušas neveiksmīgas, tik un tā turpinu censties un mēģināt aprēķināt, kā rīkoties, lai panāktu vēlamo rezultātu. Nevis pieņemtu to, kas sanāks, bet gan to, ko es gribētu redzēt.
Šo rakstu, krāsu salikumu un materiālu biju sagatavojusi auskariem un tie arī būs, taču materiāls bija sagatavots lielākā daudzumā, nekā to vajadzēja un tas bija tik labs, ka palaist to vējā vai vienkārši ņemt un samīcīt, man necēlās roka. Mani bija pārņēmusi tā kņudinošā sajūta (tā, par kuru rakstīju iepriekšējā ierakstā), kas ērti iekārtojās pakrūtē un pirksti no prieka nezināja kur likties. Tad nu, lūk, te tie arī likās – apročpogās, kuru krāsu salikums dzīvē ir daudz niansētāks. Smieklīgi, bet es uz tiem virpulīšiem varētu skatīties ilgi. Ilgi!
*Virsraksts aizgūts no sarunas, kad pogas “pārbaudei” atrādīju kādam draugam, kuram aproču pogas ir teju vai fetišs.
ļoti, ļoti superīgas!
Paldies, Gichiņ, es dikti liegšos, ja teikšu, ka man tā nešķiet =) Man patīk pilnīgi viss, ko šajā nedēļas nogalē esmu radījusi. Tiešām.
Reti laba un forša sajūta!
Atzīšos – patīk