Es neskatos, tikai redzu

Jau kādu laiku viss bija mazliet citādāk.
Logā, no kura kaimiņš aktīvi sūtīja ielūgumus plaušu vēzim, cigarešu dūmi bija pārstājuši uzmākties mājas sienām un pelni nekrājās uz palodzes. Vien tikai vīrietis, kurš dzīvoja tieši pretim un pēc nostāstiem bija ar putniem, tajā mājā uzturēja tabakas rūpalu dzīvu. Tiesa gan, nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi viņa putnus ne dziedam, ne arī kā citādi izpildoties. Viņš tikai tur sēdēja un turēja logu atvērtu, it kā iekšā valdītu mūžīgā Sahāra. Katrā ziņā nebija nevienas pazīmes, ka aukstums mēģinātu tur iekļūt, vai arī pavisam vienkārši, viņš bija viens no tiem, kas to nejuta. Kas zina, varbūt viņš vienkārši rūdīja savus neredzamos putnus kādam ceļojumam, kurā bija aizdevies tas otrs. Tas halāta pavēlnieks, kas kādreiz, kūpinot ik stundas cigareti, pieķēra mani virinot ledusskapja durvis.

Sirmais kungs, kuram bija skaistākā pidžama visā ielā (tiesa gan, es citas nebiju redzējusi), arī nebija manīts. Tajā vīriešu sirmumā kaut kas ir. Vispār sirmumā. Manējais radīja satraukumu, taču viņam, kura mati bija iegājuši dzīves sarmā, pauda piepildītu mieru. Lēnu un piepildītu mieru.

Tikai logā, kurš mūsu mājai demonstrēja kino, proti, milzīga izmēra televizoru, viss izskatījās pa vecam. Šajā sakarā man bija kāds citāts, kuru pārstrādāta papīra bloknotā ieskrāpēju ar zilu tintes pildspalvu.

Televīzija, draugs Daniel, ir antikrists, un es jums saku, ka pietiks ar trim vai četrām paaudzēm, lai cilvēki paši vairs neprastu pat nopirsties, un cilvēciskā būtne atgriezīsies alā, viduslaiku tumsonībā, un tajā muļķības stāvoklī, ko kailgliemezis pārvarēja jau pleistocēna laikmetā. Šī pasaule neies bojā no atombumbas, kā raksta laikrakstos, tā nomirs no smiekliem, no banalitātes, visu pārvēršot par joku, un turklāt sliktu joku.
(Karloss Ruiss Safons “Vēja ēna”, 121. lpp.)

[..] amerikāņi esot izgudrojuši televīziju. Tā līdzinoties kino, tikai mājās. Vairs nebūs vajadzīgas ne grāmatas, ne žurnāli, pilnīgi nekas.
(Karloss Ruiss Safons “Vēja ēna”, 473. lpp.)

Šķiet, mums mazliet paveicās un vēl tad, kad mitinājos Avotielas rezidencē, televīziju digitalizēja un tā kļuva daudziem nepieejamāka. Šķiet, tas uz labu, vismaz manā dzīvē pavisam noteikti, turklāt fakts, ka joprojām gribējās lasīt, mani pavisam noteikti nomierināja.

Tad, lūk, kā jau teicu, viss bija mazliet mainījies, vai arī es sāku uz lietām raudzīties citādāk. Vismaz centos. Centība kādreiz tiek apbalvota, manā gadījumā, balvu pasniegšanas ceremonija vēl netika izsludināta.
Grāmatu pabeidzu lasīt, noglāstīju to kā vien noglāsta labāko draugu, atzīmēju pēdējo citātu 513. lappusē un vēl viens ceļojums bija galā, lai pavērtu ceļu nākamajam.

Tikai vēl viena doma, kas kā pļauka atgādināja vienkāršu dzīves patiesību, kas varētu būt novēlējums šim gadam.

Liktenis parasti stāv tepat, aiz mājas stūra. Izlikdamies par kabatzagli, ieleni vai loterijas biļešu pārdevēju: tās ir viņa trīs visbiežāk lietotās inkarnācijas. Bet vienu gan tas nedara – nedodas mājas vizītēs. Ir pašam jādodas pie viņa.
(Karloss Ruiss Safons “Vēja ēna”, 252. lpp.)

Lai silti!