Es oficiāli palieku veca.
Izgāju laukā un ziniet, es gribētu, lai pie mana loga ir puķu kaste.
Lai tur zied tādas košas, fuksijkrāsas puķes un es katru rītu ietu laukā un tām uzsmaidītu.
Sen savos 47 kvadrātmetros neesmu jutusies tik labi. Man skan viskaut kas no pozitīvākā festivāla, es atkal spēju plastikot un vispār – es šodien jūtos mazliet laimīga.
Rītdien būs laša zupa. Tie, kas zina, kur nākt, var pieteikties ciemos. :D
Par to vecumu, man tomēr liekas forši!
P.S. Šodien mammu aizvedu uz Vasiļjeva izstādi un, pērkot biļeti, man jautā: kā, jūs neesat skolniece? :D Jē, rait. Tas ir pat labāk kā rimi: astoņpadsmit gadi ir? :D
Foto: Paul Whicheloe
P.S.2. Ō, sit daun! Ō, sit daun. Sit daun nekst tu KNĪ! :D
P.S.3. Par savām vēlmēm jādzied skaļi! Zvans no Positivus un man tiek atskaņots gabaliņš no James: Ō, sit daun! Ō, sit daun! Sit daun nekst tu mī. Pirmo reizi laikam dzīvē no sajūsmas par telefonzvanu spiedzu. Jēēē, beidzot manā dzīvē kāds mani ir spējis pārsteigt! BEIDZOT!
Ja vien man garšotu zivju zupas. :D
Jā, jā, man jau te spiedze skaipā saka, ka Tu gan zinot, kur jānāk, bet zivis.. ui, ni, ni :D
Piedod :D Es esmu zvejnieka meita, saproties, tā tajā dzīvē iekārtots.
Nu no ceptas laša filejas ar citronu es nemēdzu atteikties. :D
Hā hā hā.. :D Tieši kā no manas ēdienkartes.
Kad tā būs, es padošu ziņu. Man taču jāiepazīstās ar to “jejbogubeidzrādītmantāssavassmukāsbildes” Rudu fotogrāfu :D
aij, ku jautri lasīt. jejbogu. :D
Tev arī “labrīt”! Vispār, jaunkundz, jūs arī Rīga liek sveicināt un aicina šurp ar visu mūsu MUITAS KRAVU. :D
jaunkundz’ tik līdz varēs brauks uz to Rīg’ ar vis to mūs’ MUIT’S KRAV’. :D
Es arī savā 21 gada vecumā bieži jūtos vecs – īpaši tad, kad man pazīstami pamatskolnieki dibina “nopietnas” attiecības.
Un par laša zupu (zivis īpaši negaršo – izņēmums ir lasis un forele) – zinu, ko šodien gatavošu pusdienās. ;)
Nē, nē, nē, tas viss bija domāts citādāk.
Es nejūtos veca, tikai mums te zināmā cilvēku lokā ir joks par to, ka tad, kad domas nesas uz puķudobes vai dārziņa iekopšanu, tā ir pirmā pazīme par vecumu.
Citādi vecums ir ļoti relatīvs. Ļoti.
Sasmējos.
Tā kā neesmu īpašs puķu mīlētājs, tad doma par puķu kasti nebūs – tad jau nozīmē, ka arī 90 gadu vecumā (ja vien tik ilgi nodzīvošu) vēl būšu jauns. :D
Jā – vecums, gudrība un skaistums, manuprāt ir visrelatīvākās “lietas” pasaulē.
Baigi patika ieraksta, lai gan lasu ar, hm, ilgu nokavēšanos!? Bet pasmaidīt nekad nav par vēlu, va ne!? :)