Es un Bohēma

Viņa skrien kā vējš un gaudo kā viesulis rudens vakaros. Labi, par to gaudošanu es pārspīlēju, taču balsi padod krietni un, kā īsta sieviete mīlu izrāda tikai mirklīgi. Kad kādu brīdi murrājusi un glaudusies klāt, tā pēkšņi ņem un iecērt savus baltos ilkņus rokā vai kādā citā mīkstumā, kuru noskatījusi ar savām negantajām acīm. No sērijas – es nosaku, cik daudz mīlestības no manis saņemsi.
Kā īstai dāmai, viņai ir arī brīvā laika nodarbe – sēž uz izlietnes un ar ķepu ķer pilošās pilītes tik aizrautīgi, ka pārējā pasaule tajā laikā iet atpūsties.

Tā nebūtu sieviete, ja attiecīgā labuma gūšanai, tā pēkšņi nekļūtu tik pakļāvīga, mīloša un neglaustos klāt. Ik rītu, kad gatavoju brokastu maizes līdzņemšanai, Bohēma uz burvju mājienu ieslēdz murrājošo skaņu un sāk glāstīt manas kājas. Savu rituālu veic tik ilgi, līdz kaut ko arī saņem. Sieru izbrāķēja, taču krējumu ēda pat ļoti labprāt.

Katru reizi, kad šis negantais kaķis manā istabā plosās tā, it kā viņai te viss piederētu un es būtu viņas viesis, nevis viņa mans, man prātā ir tikai viena doma: kas notiktu tad, ja savas istabas durvis pa dienu atstātu atvērtas. Bohēma salūgtu savus neredzamos draugus un viņi noteikti uzrīkoti īsti bohēmiskas dzīres.

Kad šodien vakarā tiku pie savas pirmās “Bohēma un es” bildes, kaimiņ.Zane jautāja, vai tas varētu būt, ka vārds melno kaķi tā ietekmējis un šī ir tik neganta dēļ tā? Vai jūs esat redzējuši paklausīgu Emīlu? :D Vēl tikai dažas dienas un Bohītim māšu ardievas, čukstēšu austiņā, ka “time to show love” un sabučošu mazo radību, prātā paturot joku: Tev mājās kāds ir? Jā. Bohēma :D

P.S. Neuztveriet šo ierakstu kā saucienu “Es tagad gribu kaķi”. Gribu, bet ne tagad un mans kaķis būs rižiks vai arī pelēcis.
P.S.2. Kopš mūsu mājās ir Bohēma, man vairs nav bail no melniem kaķiem.
P.S.3. Janvāra viducī es tēlošu kaķu aukli un pieskatīšu Tincii lauvu. Jopt, neatceros, kā to micīti sauca.