Stāsta, ka Francijā zīdainis visai ātri no vecāku gultas pārceļo uz savējo, turklāt, lai ieaudzinātu patstāvību un iemācītu viņam nomierināties pašam, raudāšanas brīdī, pie viņa neviens neiet. Esot visai mokoši, jo kā neiesi, kad mazā dvēselīte raud?
Lai kā tur būtu, tā metode strādā.
Rudens ir atgriezies ar murgu sēriju, kura vakarnakt man lika izjust franču metodi, proti, iemācīties nomierināties pašai. Viena krūze nomierinošas tējas, stunda mocību un baiļu iemigt, Yann Tiersen šūpuļdziesmas un divos es atkal iemigu.
Tā gadījumā nav metode no slavenās Spoka grāmatas “Bērna kopšana”? Cik zinu, tad tur tika propagandēts, ka raudošu bērnu pēc iespējas mazāk vajag ņemt rokās, un gadu desmitiem bērni tā arī tika audzināti. Pēc tam nāca jauna atskārsme, ka tas tomēr ir ļoti slikti, un tagad ir otra galējība – bērnu mammas no rokām teju vai neizlaiž. Vārdu sakot, no viena grāvja otrā :)
Par to, no kuras grāmatas, man nav ne jausmas, jo šo man stāstīja mana Francijā dzīvojošā draudzene.