Galvu augšā! Barselona II

Vienā no pastkartēm, kuru nosūtīju uz Rīgu, rakstīju, ka Barselona noteikti ir optimistu pilsēta, vismaz sākotnēji noteikti, jo tas, cik daudz skatījos augšup nedēļas laikā, ir neiedomājami daudz. Varbūt arī tāpēc tur tik saulains, jo galu galā visi izbīda tos mākoņus?

Labi, iesākumā tomēr vēl pieturēsimies pie zemes, jo rādīšu to, kas apskatāms acu augstumā.

Barselona ir grafiti pilsēta. Nopietni. Ja jums nav naudas iet mākslu skatīt muzejā, ejiet un skatieties to uz ielas: mūri, sienas, kafejnīcu/restorānu žalūzijas, kuras uz nakti tiek aizvilktas ciet. Krāsaini, iespaidīgi, milzīgi zīmējumi visapkārt. To ir tik daudz, ka pat pastāv tādas tūres, kurās pilsētas viesi tiek vadāti tikai pa šiem grafiti maršrutiem. Te būs daži, kas gadījās arī manā ceļā.

Vairāku mākslinieku kopdarbs, kurš nemitīgi papildīnāts. Līdz brīdim, protams, jo tagad to grasās jaukt nost un tā vietā uzcelt kaut kādu ēku. Ir izveidota pat biedrība, kura cenšas panākt, lai nekas tāds nenotiktu. Kā jau instagramā rakstīju, ticu, ka viņi šajā kaujā zaudēs, taču ticu arī tam, ka māja, kuru uzcels vietā, noteikti būs apzīmētākā Barselonā. El Born rajons. Esot Barselonas hipsteru rajons. Nezinu. Var jau būt, ka tā.

Carrer De La Rosa laukumā apskatāma šāda siena, no kuras šis ir tikai fragments.

Savukārt šim darbam man pat izdevās atrast autoru. Viņš pazīstams ar pseidonīmu C215, īstajā vārdā Christian Guemy. Viņš ir stencil mākslinieks, kurš ir zināms visā pasaulē. Šajā darbā redzama viņa meitiņa Nina. Šis portrets ir viens no viņas daudzajiem portretiem dažādās pasaules malās. Kā suvenīrs un apliecinājums tam, ka Kristians par viņu domājis, neskatoties uz to, ka viņi nav kopā. (Plaza de George Orwell)

Un tagad palūkosimies augšup. Jums paveicās, spranda nesāpēs.

Teikšu godīgi, kaut kādā brīdī apnīk fotografēt un rodas sagurums no sajūsmas. Pēc divām dienām intensīvas staigāšanas man ir tikai viena doma, kad es beidzot uz tām ēkām paskatīšos normāli. Tā mazliet pašsaprotami. Neizdevās.

Pasta ēkas tornis. Klusākais pasts, kādā man nācies būt. Kad angliski prasīju, kur man jāmet pastkartes, kungs pieveda pie milzu kastēm, atbildēja spāniski un norādīja uz vienu no tām. Ar lidmašīnu vedīšot. Nu labi.

Dzīve uz balkona arī vecpilsētā.

Mākslas skola. Nezinu, vai joprojām.

Foto no sērijas: savu puķu podu nedzirdēsi un “zinu, ka kādreiz man dārziņš būs”.

Tā tāda īpatnība, ka teju vai uz katra balkona bija pa kādam augam. Vairumā gadījumu – daudz augu. Ļoti daudz augu. Runājot par augiem, mājās esot ļauts audzēt trīs “audziņus” (ja jūs zināt, ko es domāju). Savām vajadzībām. Tāda Amsterdamas sajūta un skābenā zāles smarža. Ik pa laikam.

Savukārt šī bilde lai ir kā starts nākamajai stāstu sērijai, jo tur mazliet tālāk uz priekšu ir slavenā Sagrada Familia katedrāle. Man ir pārsteigums. Foto pārsteigums, bet par to rīt.

Lai silti!