Šķiet, ir tikai divas lietas, kuras pērkot, man domās raustās žoklis kā kaķītim, kurš skatās uz putniņiem, tikai mans sajūsmas objekts ir trauki un veļa.
Varu stundām sajūsmināties par abiem. Iztēloties, kas no kura trauka tiks ēsts, kas kurā traukā cepts un vārīts, kā arī vienkārši to ainu, cik tie skaisti gulēs uz galda. Visas šīs iedvesmas vadīta devos un kāda veikala ceturto stāvu, kur acīm paveras trauku paradīze. Iztaustīti, izcilāti, aplūkoti, manās rokās gūlās jaunie šķīvji un cepamtrauciņi. Ar apbrīnu nolūkojos, kā pārdevēja katru no tiem tina smalkā papīrā, lai pavisam droši tos varētu nogādāt mājās. Pēc visa šī vēl sapņoju tikai par skaistu terīni, no kuras kādu dienu pasniegt zupu un, ja ne zupu, tad vismaz salikt pavasara ziedus. Kas teica, ka terīnes paredzētas tikai zupai?
Šo variet saukt arī par reklāmu, taču nevaru nepadalīties ar jaunatklājumu, kas patiesībā nav nekāds jaunatklājums. Pašmāju darinātās veļas veikals atrodas uz Dzirnavu ielas tieši pretim Lidiņam. Rotāts ar sarkanu izkārtni, tas nepārprotami vilina iekšā. Līdznācēji sagurušās kājas var pūtināt uz smalka dīvāna, savukārt tās, kurām veļas nekad nav par daudz, var ļauties acu radītajai burvībai. Nevaru neizslavēt arī tur strādājošās meitenes, kas apčubinās, palīdzēs, konsultēs un galu galā novēlēs košu dienu. Arī maks pateiks paldies, ka tik saudzīgi būsiet pret to izturējušās, jo jābankrotē nebūs, savukārt tas prieks.. ak. Tincii mani brīdināja un brīdinu es arī jūs… rada atkarību. :D
Ak, jums jānoskatās šis. Ir tāds salds tas gabals, taču sirsnīgs gan. Ir dažas epizodes, pēc kurām domāju.. nu re, man taču reiz ir bijusi taisnība, citādi jau likās, ka man tikai likās.
Lai silti!
P.S. Ja kaimiņš neizbeigs tik skaļi skandināt savu kalbasņiku, ieslēgšu Linkin Park. Ja nerimsies arī tad, visu nakti dabūs klausīties Muse!!!
:) Man nepatika tā filma, gara un kaut kāda galīgi nekāda. Ir dažas atklāsmes, bet vairāk arī nekā! Galu galā šķita, ka izniekoju stundu un 47 minūtes.
Par traukiem gan varu piekrist! :) Savādi, bet es arī no rīta iemaldījos trauku veikalā, iznācu no tā ar salātu bļodu, cepam plātni ar augstām maliņām un cimdiņu, lai šo plātni no cepeškrāsns vārētu izvilkt.
Tad varbūt novērtē dažas atklāsmes? Varbūt Tev tieši tas bija jāuzzin, savukārt man jāpārliecinās, ka nekļūdījos.
Kad būs laiks, mēģināšu izstāstīt savu skatu punktu uz to visu.
Starp citu, tas, kas man patīk, es tur nekad nemēdzu iemaldīties. Atceros, kā savulaik Zviedrijā viena no draudzenēm teica: mēs iemaldījāmies vīriešu apģērbu nodaļā. Otra uz to atbildēja: neiemaldījāmies, ienācām.
nu tās atklāsmes es zināju citās variācijās, vnk interesanti bija dzirdēt angliski, jo skatījos filmu oriģinālā, bez tulkojuma. Bet, ja godīgi, manuprāt izniekoju laiku. Lai gan Tev piemēram nepatika “Eat, Pray, Love”, man savukārt patika. :) filmas jau tāpat kā grāmatas katrs uztver savādāk.
Bērnības draudzene piektdien uzrakstīja, ka viņa filmas vispār neskatīsies vairāk. Lasīšot grāmatas. Jo filmās viss ir savādāk, pavisam savādāk. Tas pats “Slumdog Millionaire” (kuru tā arī neesmu redzējusi) vispār grāmatai tuvu nestāvot, viss esot savādāk.
Nop, es tiešām iemaldījos. :) Tas nebija gluži trauku veikals, drīzāk veikals ar dažādām precēm, kas saliktas dažādās nodaļās. Man vajadzēja veļas mīkstinātāju, bet sadzīves ķīmijas nodaļa bija pilna ar cilvēkiem, garām nevarēja tikt. Vēl pa vidu kāds večuks ar savu “mašīnīti” un es garām nekā netiktu, man vēl divi maisiņi ar dārzeņiem un augļiem rokās. Nolēmu iešu apkārt, no citas puses. Tā kā nākamajā nodaļā bija tas pats, devos uz trešo. Un sanāca iet cauri trauku nodaļai, eju cauru, neskatos ne pa labi, ne kreisi un pēkšņi man pretī sieviete ar stikla “pīli” rokās. NU un tad es iedomājos kā krāsnī cepti brokoļi ar ziedkāpostiem un nelielu devu siera ir kaut kas, ko es vēlos… Bet man tieši trūka cepešpannas! :) Tā, kā iemaldījos gan… Jo ienācu veikalā pēc veļas mīkstinātāja, izgāju ar traukiem! :)
Zini, es jau arī skatos oriģinālvalodā. Tas, ka tur apakšā ir tulkojums, neko nenozīmē. Tas vienkārši tur ir un viens labums, forumcinemas to vismaz neliek ekrāna vidū, kā to, piemēram, dara kino Rīga. Kad gāju skatīties filmu vācu valodā, šajā faktā biju pat ļoti vīlusies, jo es neeju tur lasīt, bet klausīties, savukārt, ja man to tekstu bāž tieši acīs, kur lai es skatos uz pašu filmu?
Par Eat.Pray.Love. – man nepatika, jo es biju lasījusi grāmatu, kas bija daudz pilnīgāka un niansētāka. Vai tad šai filmai ir grāmata? No šī aspekta salīdzinot, sanāk, ka tiek salīdzināts lasis ar asari. Es pieņemu to, ka Tev nepatika, tikai nesaprotu, kāpēc jānoniecina tam veltītais laiks? No katras “neveiksmīgās” filmas var kaut ko paņemt sev. Ītpreilavam man patika pirmā daļa, kurā rādīja Itāliju. Šai filmai “scenāriju” lasījusi nebiju, tāpēc nebija konkrētu lietu, kuras gaidīju, savukārt tāpēc domāju, ka šajā ziņā filmas salīdzināt nevar.
Kas attiecas uz graustu miljonāru – to skatījos ar interesi, jo tajā laikā man bija iespēja to noskatīties Indijā.. Nenoskatījāmies, aizgājām ēst :D Skatījos Latvijā, jo tikko biju atgriezusies no Indijas un nezinu, kas sarakstīts grāmatā, taču šajā filmā meklēju pazīstamas sajūtas, redzētas ainas, lai to Indijas sajūtu pavilktu ilgāku.
Redz, viss atkarīgs, ko Tu no katra gabala sagaidi.
Love & Other Drugs – gribējās vienkāršu filmu, zināju, ka būs viegli salkana, bet smadzenes kaut kā ir jāatslēdz. Nevaru visu laiku skatīties nopietnības pārbāztas filmas. Kaut kā tā. =)