Kad šodien skaipī man iemeta ziņu, ka vēl viena dāma gaidībās sabildējusies..runājām un nonācām pie citas tēmas, kas mani interesē daudz vairāk par svešinieku bildēm.
Pirms kaut ko izklāstu, gribu no paša sākuma pateikt (ņemot vērā, ka šī publikas daļa ir ārkārtīgi jūtīga), ka tas nav uzbrauciens vai metiens ar kaut ko, man vienkārši interesē, jo šādas pieredzes nav un šobrīd arī neilgojos.
Mēs jau rāpojam! Mēs jau sēžam. Mums jau divi zobiņi.. Mēs jau pateicām pirmo vārdu. Mēs jau staigājam. Mēs jau mācīsimies pirmajā klasē. Mēs jau protam nodziedāt himnu. Mēs jau braucam vieni paši ar divriteni. Mēs jau dejojam tautiskās dejas. … varētu turpināt, bet pietiks, jo princips ir skaidrs.
Kas tie tādi “mēs”, ja patiesībā, to visu paveic bērns? Kāpēc jaunajām mammām patīk ļoti lietot to “mēs”, ja lauri patiesībā pieder mazajai dāmai vai kungam.
Gaidīšu mierīgas un racionālas atbildes =)
:) man arī šis vienmēr ir interesējis.. Pagaidām gan varu tikai minēt (arī esmu nekompetenta konkrētajā jomā).. Vai tā mātes empātija pret bērnu tiešām ir tik liela, ka robežu grūti just? Vai arī māte jūtas izdarījusi pusi no TĀ? Nezinu..
Un vispār – es neko.. es tikai filozofēju..
Zini, varbūt padumjš salīdzinājums, bet hokejā uncitās komandu spēlēs cilvēki arī mēdz teikt: mēs uzvarējām, BET patiesībā jau tie neesamnekādi mēs. Viņi uzvarēja, mēs jutām līdzi.
Kā man paskaidroja viena jaunā māmiņa, kas pirms tam par šo MĒS padarīšanu vīpsnāja, tas esot lipīgi, saaugot kopā ar mazuli viņa panākumus uztver arī par savējiem, jo esi tajos visos iekšā – dziļi, dziļi. Un deviņus mēnešus nesājot, tas mēs ir iesēdies :) Bet pārsūtīšu viņai šo ierakstu, lai izskatās saviem, mammas vārdiem. Viņa neapvainosies, jo parti tā ķiķināja par mēsošanu, līdz šim :)
Es jau neķiķinu, mani tikai ļoti interesē, jo man tas liekas jocīgi.
Ui, šis man arī vienmēr ir interesējis. Nu jau 10 mēnešus esmu mamma, bet no tā “MĒS” es bēgu kā velns no krusta. Kaut vai tāpēc vien, ka 1) tas skan jocīgi; 2) tie tiešām ir bērna sasniegumi, ne mani; 3) es tomēr esmu arī sieviete, ne tikai mammma, un tas “mēs” mani visai nekrietni iesprostotu tādas kā mammas-fanātiķes lomā; 4) bērnam ir jāmācās aug un būt individualitātei un personībai, savukārt mammām nevajadzētu laupīt viņiem šo iespēju, piesavinoties bērnu sasniegumus un ne tikai tos ;)
Ziniet, man gan ir kāds brīdis pagājis no prieka par pirmajiem soļiem, vārdiņiem utt., bet es nekad, goda vārds, neesmu “mēsojusies”… Jā, es zinu, ka citi tā saka,esmu dzirdējusi… Man tas nav traucējis… Manuprāt, tas aiziet kaut kā automātiski… Šaubos, vai kāds, kas tā runā, sevi asociē ar mazuli, viņa panākumiem, vai savu līdzdalību tajā…
Kastani, žetons Tev par vārdu “mēsoties” :D Smejos! Gardi jo gardi.
Paldies jums abām par atbildēm.
Patiesībā nevarēju atcerēties nevienu reizi, kad tā būtu teikusi, bet… :D mēsošanās sakarā iesaku izlasīt grāmatu par Katrīnu Lielo. Šī dāma ar ŠO bija dikti aizrāvusies! Iespējams, ka tur var daļēji atrast atbildi kāpēc.
Ps. vajadzības gadījumā grāmatu varu aizlienēt!
Labprāt aizņemšos novembrī, jo pagaidām lasāmvielas ka biezs.
Kas tās sadāvinātās lai vēl izlasa.
.tā kā bērnu man pagaidām nav, tad, protams, droši varu deklarēt, ka tas arī manām ausīm no malas izklausās jokaini. kā būs, kad būs? ir jau skaidrs, ka viss, kas notiek bērna dzīvē lielā mērā skar arī mammu – viss vēlreiz jāizdzīvo, jāmācās no jauna, jāizdomā, kā iemācīt – vēl nesen oranžajā portālā pamanīju draudzeņu/paziņu bildes par tēmu – sāku otrreiz iet bērnudārzā utml.
tiesa, nav gadījies dzirdēt “mēsošanu” ne no viena tēva… (vīriešu racionalitāte un sieviešu emocijas-pāri-visam?)
Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Psihologu virtuvē! :D
Vispār, ja tā padomā, taisnība par tēviem (vai arī vienkārši neviens nav pagadījies tāds), ka no viņu mutes “mēsošana” nav manīta.
Lai nu kā, viss ko te izlasu, šo lietu padara vēl interesantāku un papētīšanas vērtu.
tas, manuprāt, kā tāds vīruss – aplipina ļaudis, kas kļuvuši par vecākiem, arī vecvecākiem… (vai arī identitātes problēmas – nespēja nošķirt robežu no sevis un bērna)
zinu divus tēvus, kas mēso (vienam dēls jau 6gadnieks, otram – 3gadniece meita): mēs nekaujamies,re kādi mēs pieklājīgi (kā ironija), mums ir temperatūra, mēs vairs nečurājam pamperī un citas pērles…
manai metai bija daži mēneši. kādā svēršanās un mērīšanās reizē medmāsa, skatoties man acīs jautāja: un kāda jums bija kaka? lieki piebilst, ka kopš tās reizes man ir iestājusies imunitāte pret šo vīrusu..
es neķikinu par mēsotājiem, bet mani tas reāli kaitina…
lai mums jauka diena!
Teikšu atklāti, par to “kaku” smējos kā kutināta. Lieki piebilst, ka tas viss izklausās vairāk nekā dīvaini un atklāti sakot, mierīgi jau varētu atbildēt arī par sevi, jo “jums” varētu būt kā uzrunāšana uz “Jūs”.
9 mēnešus mamma ar bēbi ir 2 vienā. saauguši. saistīti. mamma jebko dara ar mazuli puncī. mierina, kad satraucies, runājas, stāsta pasakas vai to, kāpeč mammai tagad jāparaud vai skaļi jāsmejas. un tad dažiem garu stundu rezultātā, dažiem ātrāk, bet puiks vai meitēns ir ārā. un cik zinu, pirmie mēneši ir ne tikai daudz par individualitāti, personību un “es”, ko varētu negatīvi ietekmēt “mēs”, bet gan par absolūtu paļaušanos un mācīšanos uzticēties. tieši tāpēc daba ir iekārtojusi tā, ka mamma vēl baro bērniņu ar krūti, kas nodrošina kaut kādu sava veida “divi vienā” sajūtu. Ar to visu gribēju teikt, ka arī tām sievietēm, kuras iepriekš gan šausminājušās, gan daudz domājušas, ka “nekad ever”, šis “mēs” sākumā ir dabisks. Un es vismaz tp pieņēmu un nestresoju (bija daudz svarīgākas lietas, par ko stresot). un te ir atbilde, kāpēc tētiem tas “mēs” arī nepasprūk.
bet, protams, tavā piemērā par tautas dejām un riteņa braukšanu – khm, nu tur mammai bišķi ir aizmirsies, ka “pupa periods” is over:)
man arī šķiet, ka par zīdainīti mammai teikt “mēs” ir pilnīgi dabīgi un automātiski. Tam nav sakars ar panākumu piesavināšanos, vienkārši bērniņš vēl ir tik maziņš, ka viņš bez mammas neko nevar, viņi ir mega saistīti. Pēc tam gan no mēsošanas vajadzētu atradināties, kad mazais pats jau kļūst personība :)
Visa šā sakarā šorīt, braucot mašīnā, dzirdēju, kā radio korespondente teica vecmāmiņai, kas bija piezvanījusi uz radio, lai sveiktu mazmeitiņu jubilejā: “Un kā sauc Jūsu mazmeitiņu?” Un atbilde bija: “Mūsu mazmeitiņu sauc…” Te arī viena atbilde – ja saka “jūsu” (spilgts piemērs par daktera uzdotu jautājumu :-)))…), tad automātiski kaut kādās situācijās atbilde ir “mūsu, mēs”…
Es par šito redzēju tv sižetu. Tas esot tīri psiholoģiski. Mammām grūti pieņemt, ka tagad viņa ar bebi vairs nav tīri fiziski viens veselums. Tāpēc tas “mēs” ir un tas ir pavisam normāli. Protams, tas nevar aizvilkt ilgā laika periodā. Bet kamēr mazais nav pastāvīgs, tikmēr tas ir ok.
tā sasmējos… :D arī es nesen par šito uzrakstīju, jo tā man šobrīd aktuāla tēma. http://agzvir.blogspot.com/2010/08/es-nevis-mes.html
un man ar ne visai patīk, ka saku “MĒS”, šobrīd mācos un pamazām jau esmu iemācījusies, bet sākumā tiešām bija tikai mēs, mēs, mēs… es lielu daļu vainas gribētu uzvelt vīram, jo ja viņš zvana un prasa – ko jūs darat? nu tad vieglāk arī ir atbildēt Mēs.. to un to. Bez tam tos deviņus gaidīšanas mēnešus gribas teikt MĒS, jo tajā laikā tik tiešām mamma ar mazuli ir viens vesels.
Tad vēl domāju tas ir arī saistīts ar to, ka lielākoties kāda no šīm darbībām arī ir Mēs. Mēs ejam pastaigāties, mēs esam mājās, parkā utt… ir tiešām Mēs. un tad tas aiziet tālāk visam līdzi…
..un ja māmiņa pati to nepamana un neviens to neaizrāda, tad tas mēs aiziet līdzi uz bērnudārzu un skolu…
žetons Agnesei, manuprāt vispamatotākā un piemērotākā atbilde!
.tieši par to negatīvo aspektu es aizdomājos – kas notiek, ja tas “mēs” aiziet pārāk tālu un vairs nav tikai neapzināti verbalizēta saite, kas saista mammu ar mazuli pirmo-s dzīves gadu-s, bet iestiepjas pārāk ilgi un tālu, kad mamma pašsaprotami kārto visu bērna vietā un viņas viedoklis automātiski tiek uztverts arī kā bērna viedoklis.
kaut kas līdzīgs, man domāt, ir arī ar attiecībām – ja atminamies oranžajā portālā taču ir neskaitāmi profili: Tāds un Tāda (seko uzvārds), no vienas puses, tas ir romantiski un uķi-puķi mīļi – uzticēšanās, šķietama vienam no otra nekā nesplēpšana, visa dalīšana un tādā garā, bet no otras – liekas mazliet biedējoši – pilnīgs privātās telpas noliegums – mēs pastāvam tikai kopā, mūsu viedoklis, mūsu draugi, mūsu dienasgrāmata. velkot paralēles ar bērnu – tam otram zināmā mērā tiek liegta iespēja attīstīties un būt patstāvīgam.
laikam jau tā “mēs” un piederības/būšanas kopā/piesaistītības sajūta ir svarīga jebkurās attiecībās vai komunikācijā, jautājums tik – kā tas tiek izpausts un kādu iespaidu atstāj uz to otru mēs-attiecībās iesaistīto daļu.
Doma līdzīga manējām šajā sakarā.. jo dažreiz, manuprāt, mēs ir nevietā arī par attiecībām runājot.. Iespējams, ka man ir absolūti neromantisks un mazliet sašķobīts skats uz šo tēmu, tomēr es domāju, ka pāris ir 2 cilvēki ar kopīgiem plāniem, nevis viens mēs.. (ceru, ka sapratīsiet tā kā domāts, trūkst ideju kā sīkāk šo aprakstīt).. tas tā – atkāpe no tēmas, laikam.
Un vēl mani interesē – diez kā šis “mēs” ietekmē bērna identitātes veidošanos un apzināšanos? un cik gados tas notiek? te laikam vajadzēs kādu zinošo tomēr..
Milzīgs paldies visām jaunajām mammām, kas padalījās ar savu pieredzi, kā arī paldies arī pārējām jaunkundzēm, kas izteica savu versiju. Manuprāt, savelkot visus komentārus kopā, nonācām pie lieliskām atziņām un pat psihologu nevajadzēja aicināt.
Glauni jau būtu bijis, ja kāds fāters būtu izteicies, bet nu labi.. pievērs uz to aci. =P
atceroties te vienu diskusiju par McDonalds, ar bažām vēru vaļā komentāru sadaļu :DD bet nav nemaz traki :) starpcitu, tavs blogs ir viena no tām retajām vietām, kur ir interesanti lasīt ne tikai rakstus, bet arī komentārus :) Liela daļa tavu lasītāju ir vērtīgi un interesanti komentētāji….
Starpcitu, esmu 3 nedēļas veca bērna mamma un esmu MĒS pretiniece :D Vīrs prasa- Jūs ēdat? Nē, viņa ēd, es šobrīd neēdu :D un vispār ordeņus mammām, tagad tikai pēc dzemdībām es pa īstam saprotu savu mammu (kam viņa ir gājusi cauri un visu cieņu viņai) un ordeņus tām, kuras tiek ar visu galā un ir gan labas mātes, sievas, mājsaimnieces utt.
Vēl piebildīšu – un vienkārši lieliskas sievietes.
Citādi visi mani komplimenti par to, ka patiešām saņēmu jaukas un siltas atbildes. Kad rakstīju to mazo ierakstu, ar bažām gaidīju, kas no sekos, taču, kad visu izlasīju, tāds siltums iekšā. Tā kā lieku manas uzslavas pie Tavējām, Lauru, un sūtu diskusijas dalībniecēm, kā arī tiem, kas tikai savu atbildi nodomāja. PALDIES!
Protams, ka mēs!!! Gan hokejā, gan ar bērnu uz velosipēda un rāpojot! Ja no sirds jūt līdzi, tad kā lai laurus nepieskaita arī sev? Vai nav dzirdēts, ka hokejisti saka, ka bez faniem, nu, nekādi? Tas pats attiecas uz bērnu. Ar nabassaites pārciršanu vēl bērns nav attdalījies no mātes. Un tie patiešām esam mēs kas sākam turēt karoti vai rāpot… kopā. Vērojot, mācoties… tā kā man gan tas šķiet pavisam dabīgi, jāatzīst gan, līdz kādam zināmam vecumam… Nu arī man liktos jocīgi, ja māte teiktu – a, mēs jau uz pirmo diskotēku bijām… :)
Tikai šorīt izlasīju … gribu piebilst, ka viss, kas saistīts ar bērnu var tapt saprasts tikai tad, kad pati esi to izdzīvojusi. Man arī viskautkas likās jokaini un likās, man jau gan tā nebūs un es jau gan tā nedarīšu, patiesībā neviens nesū.. nezin, ko darīs un ko nedarīs, tā ir visai ekstremāla dzīves situācija, lai gan ik dienas cilvēkiem dzimst bērni.
Konkrēti par to “mē” lietošu, normālā situācijā mammām tas vienkārši mainās, kad bērns kļūst patstāvīgāks, kad mamma pati sāk atgriezties:) pieaugušo pasaulē.
man ir bērns. man kaut kā jau kopš bērna piedzimšanas šķiet, ka viņš nav nekāda tur mana daļa, viņš ir personība. neatkarīgs no manis. man tikai jāpalīdz viņam izaugt, bet pat arī tad nav skaidri zināms, kas tur iznāks, jo bērnu audzina ne vien vecāki, bet arī visa turpmākā dzīves telpa un vide.
mūsošanās savulaik bija, bet vairāk no visādiem radiniekiem – “nu, jums jau ir kolikas. jūs jau rāpojat? utt.” . ne no manis…
vispār par diagnozi “jaunā māmiņa” es varētu uzrakstīt ļōōōti gari. par to, kā tevi uztver sabiedrība, kā izturas, kāds citiem priekšstats. visi tie uķi-puķi. man tas šķiet jocīgi. un, jā, kļūt par māti – tā ir šoka terapija un cilvēks var sākt uzvesties jocīgi.. :D bet nu, jā, ir indivīdi, kas no stadija “jaunā māmiņa” nespēj izaugt.
zinu, ka ir vecāki, kas savu bērnu uzskata par tādu kā savu īpašumu: “tu esi mans.” no tā tad, domājams, arī rodas tā mūsošanās. nez, varbūt tā ir nevēlēšanās pieņemt, ka, lai arī bērnu esi radījis tu, viņš nepieder tev. privātīpašnieciskas tieksmes ir cilvēkam. taja.