Dažkārt jau paliek mazlietiņ neērti stāstīt par kādu izēšanos un sevis lutināšanu, jo varētu likties, ka es to vien daru, kā pa kafejnīcām un saloniem dzīvojos, bet, ja tā padomā, mazliet patiesības no tā visa ir. Līdz šim turējos no šāda veida izdarībām prāvu gabalu nostāk, taču, kopš esmu atklājusi, cik daudz patīkamu izjūtu caur to varu gūt un cik ļoti labi sevi iepazīt un sajust, nespēju vien apstāties. Tāpēc tie, ar vājākajiem nerviem un domu „nu cik var?!”, droši vien tālāk nelasiet :D
Sestdienas rītā, kamēr liela daļa vēl gulēja, bet vēl lielāka daļa atkopās pēc pirmās „pozitīvās” mūzikas nakts, devos veikt manikīru un pedikīru, kas pats par sevi nav nekas īpašs, taču, taupot laiku, kas todien patiešām bija nepieciešams, abas procedūras notika vienlaicīgi. Abas dāmas elegantā duetā vienlaicīgi veica savu darbu, periodiski mainoties solo partijām. Kā cimds ar roku, tās sadarbojās un pat nagu lakošanas laikā nespēja viena otru iztraucēt. Nekur nekas nenogāja ne greizi, ne šķībi un uz mirkli sajutos kā paradīzē. Patīkami vēsa telpa, vēl patīkamāka procedūra un pie sevis vien nodomāju: „Vēl tikai galvas masāžu un es tiešām esmu paradīzē.” Snauduļoju un priecājos par meistarīšu lielisko darbu un rūpīgo attieksmi, patīkamo mūziku un vienkārši par to, ka esmu.
Viss šajās procedūrās ir labi, taču tā žāvēšana un nīkšana uzgaidāmajā telpā, kamēr pienāks brīdis, kad nagu stūrīšus varēs vienu pret otru paberzēt tiem nesalīpot, kas nozīmēs tikai un vienīgi to, ka nu var doties.
Laika īsināšanai no paseno žurnālu kaudzes izraku vecāku lasāmvielu a la santa stilā un šķirstīju to bez īpašas intereses, līdz manu uzmanību piesaistīja grāmatu recenziju sadaļa.
Māris Bērziņš „Gūtenmorgens”.
Zem grāmatas bildes melns uz balta bija rakstīts: „Dāmas, jums šo grāmatu vajag! Mēs redakcijā smējāmies vēderus turēdamas.” Doma par pozitīvu un dzirkstošu literatūru burtiski vai aizrāva un pirmais, kas ienāca prātā – man patiešām šo grāmatu vajag, jo, pirmkārt, autors ir mūsējais, otrkārt – grāmata ar humora dzirksti un treškārt vairs nebija svarīgs. Tik vien tas, ka grāmata varētu kļūt par brokastu un sabiedriskā transporta kompanjonu. Ja ieturi maltīti viens, tad kopā ar grāmatu vienatne pārvēršas par kompāniju, jo ir kāds, kurš Tevī smejas, kāds, kurš skumst un bēdājas, kāds, kuram pietvīkst vaigi un vēl, kāds klusā laimībā smaida.
Grāmata savos izmēros maza un tieši tāda, ko ielikt somā un nēsāt līdzi. Jau no pirmajām lappusēm domās uzskaitīju cilvēkus, kuriem to gribētu uzdāvināt un sanāca krietns pulciņš. Diez vai pārdevēja saprastu, kad es viņas priekšā noliktu visas tobrīd veikalā pieejamās un mazliet stulbi pasmaidītu: „Man tās visas patiešām vajag!” Un iedomājoties, kā draugi tās lasīs, smaidīs un dažs pat balsī smiesies, man domās sagādāja daudz vairāk prieka, nekā šī iedomātā izteiksme, kuru pārdevēja varētu raidīt manā virzienā.
Vislabāk prātā palicis stāsts par Gūtenmorgenu (piemirsās piebilst, ka Gūtenmorgens ir vīrieša vārds tieši tāpat kā kādu sauktu par Raimondu vai Māri).. tātad stāsts par Gūtenmorgenu, kurš nonācis Berlīnē. Jau no paša rīta šveicars padod laburītu un, kā zināms, vāciski tas skan nekā citādi kā „Guten Morgen!” Gūtenmorgens, sajuties pavisam svarīgs, nospriež, ka vīrietim taču visi viesnīcas viesi jāzina un ka rīta stundā par viņa ierašanos jau runā visa miljonu pilsēta – gan dāmas uz ielas, gan kungi parkos. Spriežot pēc dzirdētā, Gūtenmorgens pat pamanās iedomāties, ka viņa ierašanās Berlīnē ir dienas notikumus Nr.1… protams, līdz brīdim, kad ap pusdienas laiku visi jau runā par Gutentāgu.. Gūtenmorgens paliek drūms un pikts, uz ko nolemj berlīniešos vairs neklausīties, tā arī nedzirdot, ka vakarā visi jau čalo par Gutenabendu :D
Mazi komiski, mazliet sirreāli stāstiņi par šo personāžu izraisa smaidu un prieku par autora radīto vārdu spēli, saglabājot valodu vienkāršu un tekstu viegli saprotamu. Līdz šim nebiju iedomājusies, ka latviešu valodā ar valodu iespējams tik dzīvīgi un komiski spēlēties. Katru lappusi, katru stāstu burtiski vai lasot apēdu un izbaudu.
Vakars pēc lietus tik patīkami dzestrs un šo stāstu varētu pabeigt ar kādu komentāru, ko pie šīs grāmatas recenzijas izlasīju delfos: „Gūtenmorgen, nāc apsēdies parkā uz soliņa un iedzersim alu.” Alus šim vakaram tieši laikā.
ŠEIT var palasīties, ko teicis par to visu Satori.lv
Lai mierīgs miegs un skanīgs rīts!
