Stāsts par to nakti, kad, Instrumentiem pieskandinot visu manu iekšu, sēdos pusnaktī pie galda ar tējas krūzi, acīs ieliekot imagināros sērkociņus, kas it kā turēja tās vaļā, tvēru pēc baltās krāsas un dzinu iekšā nagliņas. Lēnu un uzmanīgi, vienu pēc otras ar drebelīgu roku. Sīciņas. Visnotaļ filigrāno darbu atstāju nostāvēties līdz vēlākam rītam, jo četros no rīta kurināt krāsniņu un gaidīt, kad tas viss pusstundu svilināsies, vairs nebija iekšā. Deglava kungs vēlējās punktiņus, es punktiņiem radu risinājumu.
Ziloņa iedvesma ieskatīta no traukiem, precīzāk, no tējas krūzes, kuru radījusi, manuprāt, apburošu darbu autore, keramikas māksliniece Jūlija Podziņa. Atzīšos, ka man ir tāds visnotaļ kluss sapnis kādu dienu iemēģināt roku porcelānā.
Lai silti!
Smalki. Un runājot par tēmu, naglu (naglas) tiešām iedzīt ir jāmāk http://www.odditycentral.com/pics/taiwanese-artists-uses-nail-gun-as-his-brush.html
Nu te jau es nobālu… manas nagliņas kā kaķa šķavas :D
Jāāā, tam Deglavam gan veicas! ;)
Ziloni, Tu esi tik skaists!
Smieklīgi, man atkal tā stadija. Ieraugu, ka ieraksta nosaukums “Iedzīt naglu” un domāju, ellē ratā, ko es tur esmu rakstījusi. Galu galā vēl izrādās, ka salīdzinoši nesn :D Paldies un paldies, ka atgādināji.