Iga, nāc papēlēties! Ūdzu!

Kad pagājušajā nedēļas nogalē aizmuku no Rīgas uz Valmieru pie Rudu, nenojautu, ka mazais Gabis kļūs man par tādu draugu. Tā kā mammītis un tētis tiek dresēti jau ikdienā, tad es protams esmu svaiga gaļa un jauns eksperimentu objekts. Tā nu sēdēju ar puiku klēpī un spēlēju playstation :D Jā, pat braucu rallijā, dauzīju mašīnas un, kauns mazliet atzīties, bija pat interesanti. Atceros, kā sīki ar brāli spēlējām datorspēles, kuras vecāki bija atveduši no Lietuvas tirgus. Tolaik bija moderni. Tāda melna kaste un oranžas kasetes. Super Mario izgāju visus līmeņus un izglābu princesīti, pratu šaut pa pīlēm un ar tanciņu pa mušām. Gadījās, kad kāds no draugiem atnesa arī neredzētāku spēli, taču pats smieklīgākais tajā visā procesā bija pati spēlēšana. Veids, KĀ tika spēlēts. Pults rokā, bet spēlētājs turpina lēkāt līdzi.. it kā ar rokām piepalīdzēt datorspēles cilvēciņam palekties augstāk vai tālāk. Tā arī es.. tikai laiks pagājis ui ui ui. Gabiņš sēdēja klēpī un diktēja noteikumus. Mazais Pinočets!
Kad uz brīdi noslēpāmies no komandiera, lai drusku papļāpātu par štellēm, puiks kliedz no istabas: “Iga! Igaaa! Nāc papēlēties!” Ignorēju, jo cerēju, ka nomierināsies, taču, kad izdzirdēju mazā cilvēka skaļi izkliegto “ŪDZU!”, mana sirds izkusa. Nu kā Tu atteiksi?
Kad Gabiņš izaugs liels, tad es viņu uzaicināšu papēlēt šādu spēli :D Atradu šādu foto, kad aizklejojos dizaini.lv mājas lapā. Foto radījis Erik Johansson. Zviedrs droši vien. Izdoma laba.

Nu re, man vēl ir stunda laika kaut ko pašeptēt, citādi jau vairākas dienas nodarbojos ar pašdresūru. Mēģinu sevi audzināt laicīgi iet gulēt. Zin, kā ar bērniem. Mans iekšējais bērns jāsūta gulēt vienpadsmitos, lai pieaugušais bērns varētu no rītiem pamosties. Šobrīd kaut kā vēl nesanāk, bet trenējos.
Labu miegu.