Būsiet jau pamanījuši, ka bieži savos izteikumos pieminu ikdienas situāciju šķēršļu lietderību. Dzīvojot patērētāju sabiedrībā, ik reizi, kad redzu to vājprātu “jāņem, jo dod lētāk”, aizdomājos – vai tiešām tev to vajag? Stāvēju rindā pie kases. Aiz manis tādi ne tie situētākie ļaudis. Pēc iepirkuma groza satura vien var pateikt. Tā nav taupība, tas ir tas, ko cilvēks var atļaties. Taču ko es dzirdu? Pie vīra/drauga pienāk sieva/draudzene ar diviem snikeriem un saka, ka dod lētāk (lai gan nemaz jau tik ļoti lētāk nav, ja tā padomā līdzi). Pērc divus, dod trešo. Kāds teiks, ka tie ir tikai santīmi, bet tieši no santīmiem viss rodas. Summējas.
Padomājot par tām pašām “trakajām dienām”: cik reizes esat nopirkuši tur kaut ko tikai tāpēc, ka dod lētāk, lai gan pašu lietu/produktu jums nemaz nevajag? Daudzas! Tagad sasummējiet to nieku cenas un paskatieties, kas sanāk. Daļa no naudas, kuru jūs nožmiedzāt tai grāmatai vai CD, jo tas maita dārgs.
Kur tad šķērslis? Kaut vai tāpati cena. Viens no populārākajiem šķēršļiem, kurš liek apdomāt – gribu vai patiešām vajag. (nav runa par ikdienas nepieciešamības precēm. Lūdzu nejaukt ar nespēju atļauties. Runa ir par lieku izšķērdību.) Labi, kādreiz ir jāļaujas arī par labu tam “gribu”, taču mums drīzāk sanāk otrādi, ka dažreiz ļaujamies tam “vajag”.
Attālums, cena, pieejamība, aizsniedzamība un citi šķēršļi ir lielisks pierādījums, cik ļoti Tev to vajag, vai arī patiesībā – cik ļoti to vēlies!
Esmu par minimāliem, bet tomēr šķēršļiem. Tāda dabīga bremze, bet citam papildus dzinulis!
Lai koša diena!
