Manī nekad nav bijis vēlmes sev kaut ko pielikt klāt – ne nagus, ne ragus (šis te atskaņām), ne matus. Par skropstām savulaik domāju, taču, ja tā padomā.. manējās ir glītas un patiesa pamatojuma viltotā zaķa skatienam nav.
Par ko stāsts?
Par matiem. Al Jazeera English mājas lapā kopš manas dzimšanas dienas ieskatos visai bieži un ikvakara ziņu vietā esmu iecienījusi diskusiju raidījumus, bet par tiem vēl vairāk – nelielās dokumentālās filmas.
Raffaele Brunetti un Marco Leopardi veidotā dokumentālā filma HAIR INDIA.
Jau gadsimtiem ilgi svētceļnieki svētajiem tempļiem ziedojuši savus matus, taču mūsdienās saziedotie mati kļuvuši par īstu tempļu peļņas avotu. Filma parāda matu ceļojumu no svētajiem tempļiem uz Eiropas un pasaules skaistumkopšanas saloniem. Kā stāsta filmas veidotāji, viņi piedāvā skatījumu uz mūsdienu Indiju ar tās pretrunām. Skatījumu uz to, kā Indijā sadzīvo modernās ikdienas tendences, ekonomika un senās tradīcijas. Hair India stāsta par skaistuma kultu globalizācijas laikmetā.
Četrdesmit minūšu garā filma ir pretstatu pilna kā jau Indija pati. Modernā, bagātā sabiedrība un nabadzīgie iedzīvotāji, kas devušies svētceļojumā, lai izlūgtos dievu žēlastību un veselību savai ģimenei. Matu ziedošana ir svēts rituāls un to visbiežāk veic tieši nabagie ļaudis, jo nekā cita, ko no sevis dot, viņiem nav.
Ir aitas, ir cirpēji un tādi atrodas arī šajā stāstā. Tempļi veido matu izsoles, kurās piedalās matu uzpircēji no Eiropas. Tas ir tāpat kā doties uz izsoli un nopirkt kafiju par labāko cenu kilogramā, tā arī viņi uzpērk matus, tos pēc tam nogādājot Eiropā un apstrādājot ar jaunākajām metodēm, lai vēlāk peļņu vairākkāršotu.
Man negribas jums izstāstīt pārāk daudz, lai būtu interesanti skatīties, taču, skatoties šo filmu, mani pārņēma dīvainas sajūtas. Tāda kā dubultā morāle – vieni ziedo, otri pārdot, trešie pērk, labi apzinoties, no kurienes prece nākusi. Turklāt, lai cik tas dīvaini nebūtu, indiešu mati atrod ceļu atpakaļ uz mājām – apstrādāti Eiropas rūpnīcā, tie atceļo atpakaļ pie modernajām un bagātajām indietēm, kuras nodevušās skaistuma kulta kultivēšanai. Skatoties uz to visu racionāli, nosodīt nevar nevienu, jo nabadzīgais ir veicis sev svarīgu rituālu un, kā vēlāk izlasīju filmai pievienotajā intervijā, matu ziedotāji nemaz nezina, kur tālāk nonāk viņu mati, kas vēl svarīgāk – viņus tas nemaz neinteresē, jo pats rituāls un daļas no sevis atdošana viņiem ir augstākā pakāpē. Nevar nosodīt arī pircēju, jo ir pārdevēji, taču vismazāk šajā stāstā es spēju saprast galapatērētāju – cik tālu iesim?
Te būs ieskats – treileris.
Filmu un interviju skaties šeit!
Lai nebūtu par maz, piedāvāšu noskatīties vēl kādu stāstu un arī tas būs par Indiju.
Aizkustinošs stāsts, kura skatīšanās laikā jutīgākām dvēselēm būs nepieciešams kabatas lakatiņš asariņas notraukšanai. Un tātad!
INDIA: EAT, PRAY, GIVE
Jā, tieši tā, vēl viens stāsts no Indijas, taču šoreiz filma par to, kā kāds vīrietis vārdā Krishnan Narayanan, izmācījies par tiešām labu pavāru, strādājis augstas klases restorānā, vienu dienu pēc tikšanās ar kādu vecu, uz ielas dzīvojošu vīru nolemj rūpēties par tiem, kuri pamesti vieni, dzīvo uz ielas, turklāt vēl ir garīgi slimi. Viņš ik dienu gatavo maltīti un tad izvadā to trūkumcietējiem, turklāt dara to ar patiesu prieku.
Kā stāsta Krishnans, viņš strādājis restorānā, kurā nākuši turīgi ļaudis un viņi ēduši nevis izsalkuma, bet gan baudas dēļ (tiesa gan, es daru līdzīgi, taču baudu ar izsalkumu apvienoju), maksājuši par to krietnu naudu, taču kas nav mazsvarīgi, pusi porcijas vienmēr atstājuši neapēstu. Tas viņam licis aizdomāties, jo ir daudz tādu, kas pat pusi porcijas dienām nav redzējuši. Apņēmības pilns un gaišs Krishnans dodas ceļā.
No sirds iesaku noskatīties šo aizkustinošo stāstu! Lai noskatītos 23 minūšu garo filmu, klikšķini TE!
Lai koša jaunā nedēļa!
Jūsu Kni
Man patika Hair India. Paķēra. Kaut arī es neesmu no tām, kas kādreiz būtu apdomājusi matu pieaudzēšanu, pēc šīs filmas raisās šādas tādas pārdomas. Jau nedēļu maļu galvā domu, ka būtu ērtāk, ja es saņemtos un šķirtos no saviem garajiem matiem. Lūk, pēc šīs filmas noskatīšanas man tāda vēlme ir pārgājusi. Un paldies par to!
Es noskatījos abos. Pēc Hair India atskārtu, cik apkārt mums ir nedabiskais, cik daudz zinu, tādas, kuras bez visa šī nebūtu nekas. Sapratu, ka īstenībā mūsu dabiskais skaistums un patiesi gudri cilvēku būtu jāvērtē simts reizes augstāk.Bet mēs to nedarām. Jāvērtē visaugstāk veselība. Filmā ļoti labi pretstatītas dzīves! Biju vīlusies sava mēra atkal cilvēkos – lopos. Cik gan viss ir fiktīvs. Viss, ko mēs skatāmies filmās, feisbukos, ziņās un visādās parādēs. Viss tas ir , kam? Kam tas ir vajadzīgs? To visu jau es zināju, bet labi, ka ik pa laikam kāds iedod pa galvu !! Bet.. tad es izdomāju, jānoskatās arī otra filma. Otrai tiešām ievajadzējās kādu šnupdrāniņu, jo tik aizkustinošs stāsts ir dvēseles stīgu aizskarošs. Un, tomēr, šajā pasaulē nekas svarīgāks par cilvēcību un mīlestību, nav un nebūs!!!! Paldies, Knī, šis manai dvēselei bija vajadzīgs, kā bākuguns sauciens noklīdušai laivai! Savā ziņā arī Tu izplati tālāk šo labestīgo ziņu un katrs no mums noskatījies to, var kko mainīt !! Es, piemēram, sākšu ar rītdienu!! !! !!Precīzāk šodienu !!
Tiešām paldies, Tev, .////.//./ !!!!
Nu re, ap sirdi tā labi palika, zinot, ka tomēr divi cilvēki noskatījās un aizdomājās! PALDIES jums par veltīto laiku un pārdomām.