Šodien salst un, nākot uz darbu, atkal domāju par pavasari un mierināju sevi ar domu, ka viss šitas ātri paies.
Patiesībā, tie ir nieki. Esmu darbā, siltumā.
Lai nu ar ko, bet ar kolēģiem man ir paveicies ļoti. Katrs rīts iesākas aptuveni vienādi – ar tēju vai kafiju un sarunām. Gluži kā radio, kad rīta raidījumu vadītāji dalās pārdomās par iepriekšējā vakarā piedzīvoto vai redzēto. Diskusijas mēdz ievilkties un iet augstos toņos, taču garlaicīgi nav nekad.
Šorīt – mūžīgais stāsts par bērniem un viņu bezpienākumu tiesībām.
Roberts, ļoti sirsnīgs un tiešs cilvēks, kuram galva un rokas ir īstajā vietā, vakardien bijis uz dēla skolas vecāku padomes sapulci. Zinot Robertu, kurš nav uz mutes kritis un spēs aizrādīt pat direktorei (un tā arī notika), ja tā mals tukšu, sapulce izvērtusies ārkārtīgi jautra.
Viens no diskusiju punktiem bija par bērnu iesaistīšanu skolas ēdnīcā, vai precīzāk, neiesaistīšanu, jo bērni mūsdienās, kā zināms, Latvijā ir neaizskaramāki par govīm Indijā. Pasarg’ Dievs, “mazajam” Pēterītim vai Anniņai būs jāpiepūlas vai jāstrādā. Ak, viņi taču ir tik saudzējami. Lūk, skolēnu dežuras pie kopgalda nav pieļaujamas, jo tikšot kavētas mācības un labu neko tas nedos. Bliukt! Te tev nu bija. Tajā laikā, kad mācījos pamatskolā (patiesībā šāda prakse bija arī sākumskolā), klasēm bija noteiktas dežūras skolas virtuvē. Reizi vai divas gadā šāds pasākums sanāca un klasē bija bez maz vai rinda uz virtuves palīgu vietām, jo tā bija iespēja legāli padzīt muļķi un vienu dienu neapmeklēt mācības, taču nevienam no tā nekāda ļaunuma nebija. Tieši otrādi, varēja iemācīties mizot kartupeļus, ja nu gadījumā mājās tas vēl nebija iemācīts, uzklāt galdus, novākt tos. Tā īsāk sakot – praktiskas lietas, kas vēlāk dzīvē tikai un vienīgi noderēs. Dežūras bieži vien bija kopā ar vecāku klašu skolēniem un tas visu pasākumu padarīja vēl jautrāku. Tas nebija nekāds apgrūtinājums un dēļ šādām dežūrām neviens nesekmīgs nekļuva. Bet Roberta dēla skolā šādas prakses nav, jo redz, bērnus tā nedrīkst nodarbināt. Bērniņam ir jāiet uz mācībām, nevis jānosit laiks virtuvē dzīves gudrības mācoties. Roberta pretarguments par stundu bastošanu nelīdzēja, lai gan viņam ir taisnība – ja skolēns negribēs nākt uz skolu, jo ir kontroldarbs un vispār.. gribas šodien no tā visa atturēties, viņš atradīs veidus, kā nenākt. Ja salīdzina abus gadījumus, tad vismaz pirmajā jaunais cilvēks būs paveicis kaut ko lietderīgu, kā rezultātā man nav skaidra šī jaunā bērnu “aizsardzības” sistēma. Kāpēc mūsu jaunā sabiedrības daļa tiek audzināta par nevarīgu muļķu baru?
Kas vēl man liekās uzjautrinoši? Savulaik rudenim iestājoties, skolā bija skaidrs, ka noteikti vienu dienu būs lielā talka, kad tiks sakopta skolas apkārtne un uz skolu būs jānāk ar grābekli vai slotu. Redziet, šādam pasākumam tagad vecākiem jāraksta rakstiska atļauja, ka viņi neiebilst, ka bērnelis tiks iesaistīts šādā pasākumā. Vājprāts! Atklāti sakot, nožēlojami. Atkal atgriežamies pie tā, ka drīz jaunietis nespēs grābekli no cirvja atšķirt. Tas, ka govis un aitas jau tagad iet skatīties uz zoodārzu, vairs neizbrīna.
Punkts numur 3! Klases tīrīšana. Apkopēju algošanai naudas nav, bet skolēnam klasi tīrīt likt arī nedrīkst. Kā tad būt? Te man atkal jāpiesauc mani skolas laiki, kad mums skolā bija dežuru grafiks, kad un kurš skolēns tīra klasi. Parasti šo pasākumu veica pa divi un jāatzīst, ka nu katrs to veica pēc sava godaprāta. Cits kārtīgāk, cits mazāk.. taču tīrīja un neviens no tā nenomira un ar putekļiem nesaindējās. Tad kur ir problēma to turpināt tagad?
Tā varētu turpināt vēl un vēl, bet nevaru saprast, kāpēc mēs paši sabiedrību padarām par tādiem kā prāta invalīdiem? Kāpēc tiek izgudrotas visādas tā saucamās tiesības, lai tikai nebūtu jāveic neviens pienākums? Un jau atkal jājautā – kurp mēs ejam?
Dziesma no filmas “New York, I Love You”, bet foto no face-edinburgh.org.uk
o jē, tēmu pa smago pacēli… Bet es pilnībā piekrītu Tev. Nevajag no bērniem taisīt ne prāta, ne miesas invalīdus. Skolai ir jāiemāca ne tikai teorētiskās zinības, bet arī atbildība, attieksmes. Un sākt var kaut vai ar klasese tīrīšanu. Iedot praktisku pienākumu, par kura nepildīšanu nebūs divnieks, bet publisks FUI. Un tas audzina raksturu.
Tikai nevajag man te stāstīt par “trauma moralis”, no slotas vai slapjas grīdlupatas vēl neviens uz Freidonkuļa dīvāniņa nav gulējis.
Jā, jā.. un eksāmenu skaits tiem šmuļiem arī samazināts. Nav jau nekāds brīnums, ja no mazotnes Tevi taisa par tādu nespējnieku, tad galā nekas labs nevar būt.
Ja kāds vēl teiks, ka skolai šie pienākumi nav jāveic, bet gan ģimenei. Labi, daļa taisnības ir, bet, kā Robis šorīt teica – kāda man jēga mājās viņam stāstīt par pienākumiem, ja skolā bērnam stāsta par ntajām tiesībām, kas šos pienākumus ļauj apiet.
Dežūrklases laiki bija lieliski. Tas nekas, ka tie kartupeļu katli bija milzīgi, kas bija jāsamizo priekš nākamās dienas, kopumā tas bija tā vērts. Pat ģimnāzijā, tusiņš pie dežurgaldiņa bija privilēģija. Visu dienu biji uzmanības centrā, visi nāca pļāpāt un diena pagāja nemanot.
Bet vai tiešām tas visur ir atcelts?!? Es domāju, ka mūsu ziemeļpolā tas vēl darbojas. Klases noteikti ir jātīra. :) Bet nu ja nedarbojas, noteikti vajag atkal šito štelli ieviest. :) Jo no cilvēka sāk prasīt atbildību, un par tādiem sīkumiem kā klases iztīrīšana, bērns var nest atbildību, tas disciplinē. :)
Njaa.. kamēr apkārt nav neviena ar šādām aktualitātēm, tikmēr pat neaizdomājamies.. bet interesanti gan liekas.. un skumji… jo es arī dežūras atceros tikai ar prieku, pat klases tīrīšana viemēr ietvēra pamatīgu izdauzīšanos (atkarībā gan no sabiedrības), kur nu vēl dežūras pie zvana.. :) Virtuvi gan kaut kā neatceros.. bet nu man tā var gadīties.. :D
Zin, kā šito te situāciju sauc? – AMĒRIKA NĀK VIRSŪ AR JONI !!
Par Ameriku šodien man jau kāds piebilda.. moderni to laikam sauc par globalizāciju. Citādi jau domāju, ka līdz pirmajai apšaudei kādā no skolām vairs ilgi nebūs jāgaida.
Un pats skumjākais tajā visā – it kā skolēniem paņem nost visu, kas varētu “traucēt mācībām”, bet izglītības līmenis taču nepaaugstinās..
manuprāt tas domāts, lai aizsargātu bērnus no traumām, kas varētu rasties, piemēram, pretīgas pavāres dēļ.
bet pašam skolā bija riktīgs konflikts ar klases audzinātāju, kad mēs ar draugiem tā vietā, lai tīrītu klasi spēlējām kārtis.
laikam jau problēma bija tajā, ka nekur tā tīrīšana nebija juridiski definēta un atrunāta, un mums tad arī šķita, ka tas ir direktora viltīgais gājiens lai savtīgi izmantotu naudu, kas paredzēta apkopējai.
Zini, bet kaut kā liekas, ka viņi paši sev rada daudz lielākas traumas un pārāk sargāti, nonākot plašajā pasaulē, tie mazie putnēni vairs nevar izdzīvot.
Par daudz Amerikas, ko tur juridiski definēt. Prāta invalīdi aug, kas neprot ne slotu rokā noturēt, ne kartupeli nomizot. Hardij, Tavi vecāki taču skolā arī gan klasi tīrīja, gan skolas apkārti sakopa, gan uz kolhozu kartupeļus lasīt brauca. Vai kaut kas no tā ir viņiem nācis par sliktu? Vai viņi ir traumēti?
Viss jau patiesībā ir dikti vienkārši, tikai ļoti tiek sarežģīts.
Lai nu kā, paldies arī par Tavu viedokli!
nē – mani vecāki skolā neko netīrīja un nekopa. mākslinieki – dumpinieki.
uzskatu, ka ja skolas gaitas uzsākot netiek skaidri atrunāts, ka ja vēlies te mācīties (ja vēlies lai tavi bērni mācās), tad – 2x gadā tīrīsi klasi, 1x gadā strādāsi virtuvē, tad gan skolai ir tiesības izdomāt šādas izklaides, gan man ir tiesības nepiedalīties tajās.
un manuprāt stulbākais ir tā forma – saņemt rakstisku piekrišanu. būtu labāk no otra gala – ja ir rakstiski iebildumi, tad var nedarīt… būtu daudz lielāka atsaucība, jo cilvēkiem taču slinkums rakstīt.
Mākslinieki dumpinieki, tas izklausās labi. =)
Taču – Tu gadījumā ar juridiskām lietām nestrādā, tik ļoti Tev gribas visu definēt, atrunāt (lai gan šis vārds šķiet gramatiski nepareizs, bet lai jau)?
Vai nav tā, ka visa šī klases uzkopšana un darbošanās virtuvē māca atbildības sajūtu? Vai cilvēkbērns mēslos, ja zinās, ka tieši viņam pēc tam būs jāslauka? Vai arī viņa biedram?
Kāda lietiņa par paša sūri grūti pelnīto naudu taču arī ir vērtīgāka, nekā tā, kas viegli nākusi. Manuprāt, runa patiesībā ir par atbildības audzināšanu.
Tu pieminēji arī tiesības, bet kur ir pienākumi? Ārkārtīgi populāri ir runāt par tiesībām, bet kur ir pienākumi? Arī nerakstītie pienākumi. Mm?
Vēl viens jautājums? Tu mācījies pilsētas skolā?