Ir cope, ir loms

Bija sestdiena parastā.
Patiesībā, nevis parastā, bet ierastā. Ar savu ierasto gājienu uz tirgu iztukšotā ledusskapja papildināšanai un mūžīgo neziņu, ko tad īsti ēst, kādas garšas atklāt no jauna un ar ko sevi varbūt pārsteigt. Tā mulsuma sajūta, ko radīja zivju neesamība. Tieši vienas nedēļas laikā var pierast pie tā, ka ledusskapī ir vismaz viena, no mājām atsūtīta kūpināta zivs, kuru dažu vakaru laikā, it kā mazliet pietaupot, notiesāt gardu muti.

Esmu zvejnieka meita un jau no tā brīža, kad Ziemeļpola ezeru pamet ledus, gaidu to mirkli, kad dārzā nokusīs sniegs, saulei atsegsies kūpinātava, tētis ķers asarus, liks tiem vēderā ķiploka gabaliņus un kūpinās tā, kas smaržo visa apkārtne.

Copē līdzi esmu bijusi akurāt divas reizes, un katrā no reizēm azarts, kas rodas pēc pirmās vaļā palaistās zivs, ir līdzīgs, pat ja vienā no reizēm līdakas bira kā no pārpilnības raga, bet otrā – mājās bija jāatgriežas tukšā.

Tukšā es nepaliku svētdien, kad aptuveni ar tādu pašu azartu nebiju mierā, ka brīvdienās uzdarināts tikai viens zilonis. Tāda nepabeigtības sajūta, lai gan kāda gan tur nepabeigtība.

Paņēmu mazliet nobēdzinātos zivju rakstus (jā, mīļie jaunpienācēji, tas nav zīmēts, tas ir veidots) un liku rindā. Trīs. Tā man sanāca trīszivju kombinācija, kuru iekārt kaklā.

Galu galā izdevās pat ļoti priecīgi.

Labu vizuālo apetīti!