Nav tā, ka mana ikdiena prasītu no manis kādu īpašu ģērbšanās stilu un neprasa arī nepieciešamību doties uz oficiālākām vai mazāk oficiālām tikšanām, tāpēc tā visa ģērbšanās man nekādu prieku nesagādā. Uzvilku kleitu, septiņdesmit trīs reizes pārdomāju, pēdējā mirklī pārģērbu blūzīti, kuru taupīju dzimšanas dienai. Ja gadās ko iesvētīt ar labām emocijām, tad nemaz ar nav žēl… bet tad es izdarīju to, ko parasti darīt nemēdzu. Paņēmu no galda puspabeigto krellīti, kurai patiesībā līdz pabeigtības līmenim bija krietni vēl tālu. Laika nebija, es jau tā kavēju un akcentam kaut ko vajadzēja. Domāsiet, a kas tad tur.. nepabeigta krellīte. Krellīte ta nebija domāta man. Tas ir viens no tiem gadījumiem, kad klientam nepieciešams pilns komplekts: i rokai, i ausu ļipām, i krūtažai. Neņemiet ļaunā, bet man šīs komplektu lietas nekad nav bijušas skaidras. Divus vēl var sakomplektēt, bet, kad sākas tas posms, kad klāt vēl vajag trešo.. labi, to es arī piecietīšu sakostiem zobiem, bet, kad jau iesaistīts ceturtais posms, mana sapratne zūd pavisam. Pasarg dies’, ja to visu lieto vienlaicīgi. Perebors, mīļie, perebors!
Atgriežoties pie krellītes. Vakara gaitā, taujāta par ārpus darba nodarbošanos, iesāku tik ierasto stāstu. Sak, pavisam radoša štelle un skat, tieši viens no šiem elementiem man šobrīd kaklā. Vārds pa vārdam, jau stāstu tehniku, tapšanas gaitu un sarežģītības pakāpi. Paiet mirklis un apgaismotais vīrietis ar manu krellīti lielās jau citam sarunas dalībniekam. Vakars vēl nav galā, bet arī otrais apgaismotais par savu pienākumu uzskatījis padižoties trešajam.. Apbrīnojami, ne, trīs vīrieši un viena krellīte, turklāt visi dižojas tā, it kā es viņiem būtu rados, vai vismaz sieva un, ja ne sieva, tad draudzene gan. Ko es? Es tikai smejos un domāju, cik sasodīti tomēr žēl to krelli atdot. Pirmo reizi man patiesi no sirds kādu darinājumu žēl atdot. Tik labas sajūtas tajā ienēsātas.
Es dievinu tās krellītes – toņus, visu, visu! Nav brīnums, ka tās valkājot var piedzīvot brīnumus :)
Pasakainas!
Šīs tiešām burvīgas! :)
Klau, man pilnīgi skudriņas pārskrēja pār muguru! Tu tiešām katru rītu radi mazo mākslas darbu sev mugurā??? Lasot radās iespaids, ka Tu sevi it kā katru rītu uzglezno – tik smuki :))
Nu tas kā Tu uzrakstīji “Uzvilku kleitu, septiņdesmit trīs reizes pārdomāju, pēdējā mirklī pārģērbu blūzīti /../ Laika nebija, es jau tā kavēju un akcentam kaut ko vajadzēja.” atgādina manu darbošanos mākslas skolā bērnu dienās :D
P.s. man liekas, ka šis (stāsts par krellītēm) varētu būt saistīts ar 4dienu? :D
Tā, to otro daļu ignorēšu :D bet citādi, man domāt, ka nekāda rīta mākslas darba tur nav. Vienmēr ir kaut kāds daļējs diskomforts un man parasti patīk tikai kāda daļa no tā visa. Uz to tad arī koncentrējos. Ļoti grūti man šajā pārejas posmā iet. Ja kādam ir labs padoms, kā tam tikt pāri, labprāt uzklausīšu.
es arī ļoti uzmanīgi klausīšos Kni domātajā padomā!
Man uzreiz radās jautājums – vai kādreiz ir tā gadījies, ka Tu tomēr pasūtījumu atstāj sev?
Nē.
Ja esmu iesākusi ar domu, ka taisu citam, bet jūtu, ka tas būs man, tad atstāju sev (ar noteikumu, ka tas cilvēks to lietu nekad nav redzējis kā sev domātu), bet šo no sākta gala tak zināju, ka netaisu sev. Rokassprādzi un auskarus atdevu februārī un tad man pajautāja, vai var vēl papildinājumu. Ilgu laiku netaisīju, jo man nebija ķēdes. Tagad jau arī nav. Šo noņēmu no vienas savas rotas. Palika neērti tāda nieka dēļ tik ilgi likt gaidīt.
ķēde (no savas rotas) visu izskaidro. :)
Foršie vīrieši, kas tā aizrāvās…
Un tās zeķubikses, kas iepriekš, – arī gluži kā piekomplektētas… :)
Tincii aizies apvainoties. Atkal šitais smukumz aiziet gar degunu…
Nu labi, nevainosies vis. :) Bet dikt’ patīk.
ah, shoot, atgādināji, ka man jārīko fotosesija… bet par tiem komplektiem, zini, viss mainās. pirms kāda laika man dikti patika vienādi noformētas krūteža+ausis. un tad pēkšņi vienā dienā – nē, fuj, tikai ne to! :D un es tiešām nezinu, kas ar mani notika. nolaupīja citplanētieši un izskaloja pa nakti smadzenes :D
Uhh, nu esi gan Tu tos trīs nošarmējusi tā kārtīgi :) Varbūt tagad sapratīsi kādas izjūtas pārņem svešinieku pirmo reizi ienākot Tavā virtuvē? Tā jau vairs nav krellīte, tā ir vesela burvju pasaule, kas itin viegli spēj atmodināt snaudošo zvēru (cūciņu) teju vai katrā vīrieškārtas pārstāvī :D
Zini, es joprojām nesaprotu, kā man tas izdevās.
Paskatījos dienas pasākuma bildes… vai nu mani fotogēni ir atvaļinājumā, vai arī es tiešām tik sūdīgi izskatos. Visu savelkot kopā, sanāk, ka ar runāšanu. (muldēšanu? =)
kā twitterī parasti raksta:.. liek to resti un tad tematu.
#kodarītucilvēks,janeprastuparsevipasmieties