Braucu autobusā uz centru un, kā parasti, aizklīdu domās.
Skatos, busā sēž onkuls ar milzīgu narcišu pušķi.
Tāds riktīgs opis, kas savā dārzā audzē visādus labumus.
Jā, narcises ir mana vājība un nodomāju: laimīgā ome, kurai viņš tās ved.
Turpināju klīst domās, kad skatos, onkuls taisās uz ārā kāpšanu un ņem no savu pušķa laukā trīs narcises un sniedz man.
Meitenei nevajagot tā skumt.
Un kā lai pēc kā tāda skumst?
cik skaisti! un tieši tas, kas man šorīt bija vajadzīgs :) smiesies, bet man tā reiz gadījāas ar onkuli uz Ādmiņu ielas, vienīgi narcišu pušķis rokā bija man un viņš man lūdz, lai iedodot viņam trīs :) es teicu, ka it kā jau varētu, bet tikko bargu naudu par tām esmu samaksājusi, tad sarunas vidū no blakus esošā mēbeļu veikala (kur var dabūt arī šo to ik.a ;) iznāk viņa sievas – ar jau niknu sejas izteiksmi :) nu ko onka sāk viņai taisnoties, ka sarunu ar mani uzsācis puķu dēļ, “no cveti dļja tebja, dorogaja!”
cik skaisti pārrakstījos sieva bija viena un nevis četras kā tas varētu būt Tunisijas kaimiņzemēs ;)
Bezdievīgi skaisti.. Mana, mīļā meitene!
awwwww! :)))
Vau, cik jauki no viņa pusi. Acīgs opītis |!!| Tādēļ jau ir, kam vest šo skaisto narcišu pušķi |!!|
Vispār jau tie ir meli, ka veciem cilvēkiem redze slikta.. viņi ne tikai redz, bet redz arī cauri. Onkuls tak pamanīja, ka es skumstu, bet citi ne.
Tik jauki… :)