Vakardien pastniece atnesa uzaicinājumu doties uz pastu. Tā kā bija norādīts, ka paciņa ir uzņēmumam, loģiski būtu kādu no menedžeriem vienkārši aizsūtīt uz Tilta ielas filiāli, lai pašai nav jāstāv tajā pencīšu rindā. Pasts vispār ir populāra omčiku tusēšanās vieta gluži kā jauniešiem Laimas pulkstenis, Bastejkalns un citi parki.
Nepārspīlēsu, bet dažkārt šķiet, ka tā ir validola paradīze. Vismaz pēc smaržas/smakas noteikti.
Sirds tomēr čukstēja, ka paciņa ir domāta man un, kas savukārt nozīmēja tikai to, ka sūtīt kādu citu pakaļ būtu mazliet nekrietni. Sarunāju aizvizinātāju un devos jau no paša rīta, kamēr omčiki vēl guļ (hokeju saskatījušies =). Starpcitu, lieliska spēle, puiši! Žēl, ka jūs tikai tagad sadomājāt pa īsto spēlēt.) Rindā bija tikai viens omčiks raibā halātā, pie kura klāt pievilktas melnas ūziņas. Pa virsu mētelis, taču halāta mala spītīgi rautinrāvās parādīties pasaulei. Sniedzu pasta darbiniecei aizpildītu uzaicinājumu un gaidīju.
Jā! Jā jā jā jā! Man. Paciņa MAN! =)
Paciņu saņemšana ir tik lielisks pasākums. Sūtīšana arī, bet šoreiz ļoti priecājos, ka esmu saņēmējas godā. Parasti paciņas atveru uzreiz. Nevaru vien nociesties un plēšu tās vaļā tikko, kā esmu izgājusi no pasta. Tad eju tālāko ceļu kājām, lasu zīmīti, ja tāda pievienota un ļoti, ļoti smaidu!
Viss pārējais redzams bildēs. Gribu tikai pateikt milzīgu paldies Em. par sūtījumu un visiem tiem mazajiem lielajiem priekiem, kas pievienoti galvenajam priekam kompānijā. PALDIES!
uuu, tik smukas bildes! gandrīz jāsāk domāt, ka tev kabatā vienmēr ir līdzi saliekamā fotostudija. tā, katram gadījumam, ja nu kāda košāka lapa vai baloža spalva atrastos, hehe
jāatzīst, šādas bildes skatoties baigi grūti atcerēties par savu saistību visā. šķiet gluži kā no superīgajiem mazo nieciņu blogiem, ko katru dienu zondēju, tiem pašiem, kuros zāle brīžiem šķiet zaļāka. lūk, jo lietas (un dzīve vispār laikam tak) ir tādas, kādas tu vēlies tās redzēt. tev sanāk jaudīgi, mhm!
Paldies, Em.!
Es te kolēģiem izslienos un demonstrēju piesprausto lāci.
Robis teica: oioioioioiiiii.
Aivars: Kapitāli!
Babū: Vaiii, ar runčuku!
Valdis: Rrrrrr!
Inese: Mmmm =)
Visi ir lakoniski un smaida.
Bet citādi saliekamās fotostudijas komplektā ietilpst palodze, fotoapirāts un mazītiņas prasmes PS. Iedomājies, cik man liela kabata :D
Viss pārējais ir čujš un ņuhs.
vai tas mazais mincis neatgādina to, kuru dzīvnieciņš snifs satika piekrastē, kad muminielejai tuvojās komēta? kā ieraudzīju, nevaru vairs šo iedomu atmest.
Man jāatzīstas, ka es to mincīti nezinu =(
Bērnībā biju slinka grāmatu lasītāja, skatījos tikai bildes.. un jā.. par parāk ilgu grāmatas glabāšanu mājās mani izmeta, t.i., izrakstīja no biblenes. =(
ooo, nav nekā lieliskāka, kā tagad ierakstīties iekš http://www.e-biblioteka.lv! nezinu par komētu, bet dažas trollīšu grāmatas tur ir ierunātas (un es tās mīlu, zinu no galvas, bet tik un tā). un tas ir brīnišķīgs fons, kamēr rokas darbojās, gluži nemanot var visu skolas obligāto literatūru noklausīties. tv ir kaitniecība, bet audiogrāmatas gaužām lieliska nodarbe.
kaut esmu mazo meitenīšu romānu cienītāja, man labi patika arī “bille”. tas pats vien savā ziņā ir, tikai tā skarbi un latviski, bet interesanti arī no (puslīdz) vēsturiskā viedokļa, manuprāt.
TAS LĀCIS IR PIESPRAUŽAMS???
Tincii jau ir apkritusi ģībonī aiz skaudības pret visām tām, kam pieder Lācis Visskaistākais.
Un Em – paldies, ka pateici par tām mazajām lietām, citādi es tajos blogos rakājoties reizēm sajūtos kā tērējot laiku, jo neko jau no tā it kā neiegūstu, neiemācos, nepapildinos. Bet tik labi paliek, paskatoties uz skaistām lietām, uz tiem mazajiem ikdienas priekiem!
P.S.vapros na zasipku: vai tas ir slikti, ja man laimei daudz nevajag?
Otvet. Otvečajet doktor Kni: Tincii, tas ir normāli, jo man šķiet, ka laimei tā kā tā vajag ĻOOOOTI maz.
Tikai ne visi laimi atpazīst un jauc ar citām sievām.. piemāna sevi tik tālu, ka tam arī sāk ticēt.
ou, kad man atkal būs dzīve uz zaļā zara, es noteikti, noteikti iegādāšos em lācīti! varbūt pat divus, lai neskumst viens.
ōsam.