Skrēju lejā pa kāpnēm, lai nenokavētu tik ilgi gaidīto pierakstu pie friziera. Skrēju, jo kā vienmēr uzskatīju, ka kavēju, lai gan, pat ļoti cenšoties, kavēt izdodas vien ļoti reti.
Tātad es turpināju skriet, papēžiem skanot, un mazliet zemāk dzirdēju lēnus soļus, kas arī virzījās uz ārdurvīm. Soļi bija apstājušies un kundze gados raudzījās augšup, lai ieraudzītu to, kas skrēja, proti, mani.
“Kurš tur tik viegli skrien,” kundze jautāja krieviski, tādā siltā un patīkamā balsī, it kā būtu tur stāvējusi un gaidījusi tieši mani.
“Es!” noteicu spirgtā balsī.
Kundzei abas rokas bija aizņemtas ar maisiņiem un viņa gaidīja, kad atvēršu durvis.
“Jūs pie mums dzīvojat?” kundze smaidot turpināja tincināt.
“Jā, piektajā stāvā.”
“Es trešajā. Nāciet ciemos.”
Un tad es atplauku smaidā. Tik silti un sirsnīgi skrejošu svešinieci aicināt ciemos. Aizejiet arī jūs. Pie kaimiņiem.
Mīļi!
Paldies, ka padalies ar šiem stāstiem, kas ir kā mazas kūciņas pie manas kafijas :)
Tik feini! :)
iedomaajos uzreiz kaa taadu multflimu, kur maza meitene, viegliem soliishiem tipina pa kaapneem, kleita pland un mati tai liidz :)
bet nu biezji ko taadu droshvien negadaas dzirdeet, ljoti miilji un taads kaa siltums iezagaas sirdii un smaids uz luupaam! :)
Burvīgs stāsts.
Priecājos, ka jums patika. Varētu jau teikt, ka centīšos biežāk, bet es vienmēr cenšos.. nesanāk.
:)