Vakardien vakarā tieši domāju, ka derētu šodien ierakstīt ko pozitīvu un pacilājošu, taču lai kā es censtos, man nekā tāda nav. Vakarnakts izvērtās no sērijas – spilvens spiež un sega par šauru, sapnis nekāds un miegs par cauru. Mans miegs ir kā cauršauts siets un pateicoties kaimiņienei uz pusslodzi & Co, vakarnakt tā nebija nemaz, jo tās divas stunas par miegu nosaukt nevar.
Viss iesākās tik cerīgi. Netīru trauku ko mazgāt man nebija, jo atļāvu sev paēst ārpus mājas, brēcošu bērnu mājās arī nav, tik vien kā kaķi, bet tie apkalpo sevi paši un atlika vien tikai uztaisīt nomierinošas tējas krūzi. Tā kā arī iepriekšējā naktī ar labu miegu lepoties nevarēju, plaksti kļuva smagi jau ap 22. Neignorējot ķermeņa sūtītos signālus, devos pie miera, lai taču beidzot izgulētos!
Zinu, ka nepietiek ar to, ka esi aizgājis gulēt agrāk, jāuztrāpa arī īstais mirklis. Lūk, ar šo uztrāpīšanu man šobrīd iet visgrūtāk. Tā sajūta, ka ārkārtīgi gribas gulēt, bet aizmigt nevari, ir drausmīga.
Miega sākumstadija tāda iešūpošanās vien ir un šados brīžos apbrīnoju cilvēkus, kas 10 minūtes pēc apgulšanās gultā jau dus saldā miegā.
Tā ap pusčetriem no rīta kāds slēdza vaļā durvis. Mana bezkaunīgā kaimiņiene uz pusslodzi ar kompāniju. Stratēģija tāda pati kā iepriekš – neko nezinu, es guļu un lieciet mani mierā. Ja vajag, iedomājieties, mājās manis nav. Nesaprotu cilvēkus, kas var iebrāzties dzīvoklī nakts melnumā vai rīta agrumā iedomājoties, ka jūra viņiem līdz ceļgaliem un tas, ka kāds šobrīd mokās ar bezmiegu un cenšas kaut drusciņ izgulēties, lai nākamjā dienā nerādītu pūcīgu seju kolēģiem un varētu kaut drusciņ pievērsties darbam, ir mazsvarīgi. Pamodināt visu māju kā armijā. Trūka vēl tikai, lai tiktu paziņots, ka nu cik tur tajās sekundēs jāpaspēj apģērbties un saklāt gultu.
Pacietība vēl drusciņ turējās, taču tuvojās izsīkumam. Nezinu, vai to var nosaukt par sevis mīlestību vai cieņu pret sevi, bet kaut kādā mirklī mans mērs bija pilns. Un man pie kājas, ko par mani padomās. Apģērbos un devos lamāties, jo ellē ratā, es tagad guļu! Vismaz cenšos un nevienam no atnācējiem nav tiesību man šo mirkli laupīt. Kaut man biežāk savā dzīvē būtu bijis tik daudz drosmes kā vakardien vakarā. Lieki piebilst, ka pēc mirkļa iestājās klusums un man bija 2.. nē… viena ar pus stunda līdz modinātājam, lai ātri ātri izgulētos.
Lai jums smuka diena un neļaujiet cilvēkiem bradāt jums pa galvu!
Bet tagad es dodos padzert kafiju kopā ar Kasparu.
Es gan esmu no tiem, kam Miegs ir ļoti tuvs un labs draudziņš, ir klāt kā likts, ja galva uz spilvena:)
Bet tomēr neemu no tiem, kas var gulēt arī pie lielgabalu zalves, tā ka ļoti labi saprotu, par to drosmi un dusmām.
Ne reizi vien tā nācies rīkoties, lai gan ja tas notiek aiz sienas citā dzīvoklī vai uz ielas, esmu zvanījusi policijai un man ir laimējies ar to, ka parasti viss ticis novērts.
Izņemot kādu senu atgadījumu: dzīvojām ar draudzeni Purvciemā dzīvoklī, kur apakšas kaimiņiene mēdza vakaros skatīties tik skaļi TV, ka, iestājoties klusumam, pie mums bija dzirdams teksts un varēja saprast, kuru krievu pārraidi viņa skatās. Visādi ar viņu cīnījāmies, bet reiz, kad policija bija atteikusies braukt, viņa jau sen vairs nevēra vaļā durvis un necēla telefonu, mani nervi neizturēja un es atvēru plaši logu, izliecos un metu pa viņas logiem ar vītušiem kartupeļiem un gurķiem, kas bija vairumā no laukiem savesti. Ziniet, to viņa sadzirdēja un tovakar iestājās klusums:)
varbut ta tomer nebija laba dome laist maja vel kadu..
Tu esi drosa, es ta nevaretu. Pieskiru Tev goda medalu pienenu krasa!
Es neesmu droša, es esmu muļķe.
Man vajadzēja pamosties tad, kad jaunkundze klauvēja pie manām durvīm un tad visus izplivināt no mājas. Tā nav nekāda iebraucamā sēta. .. un ja viņa vēl pati būtu palikusi..
Bet Tevi Mealto, vajadzētu pie Rudu psihās kaimiņienes aizsūtīt, kurai ir tendence gvelzt visādas nepatiesas un tizlas lietas mirklī, kad pie Rudu ierodas ciemiņi. Vienmēr bāž savu snuķi laukā un ir gatava kaut ko tizlu pavēstīt un cilvēkus pazemot.
10 minūtes? Ha, mans tēvs aizmieg burtiski minūtes laikā! Cik reizes kopīgos pārgājienos es neesmu pusstundu-stundu grozījusies guļammaisā, ieklausoties nakts trokšņos un, nedod Die’s krākšanā, sodoties par to, ka miega ziņā vairāk līdzinos māmiņai :)