Kā tu man to varēji nodarīt

Viņa tik tikko bija ienākusi zālē, pagājusi garām pirmajām divām sienām un burtiski sastingusi pie trešās, it kā ar acīm mēģinot parādīt to, ko patiesībā gribēja teikt mute. Es, skatienu noķērusi, vien varēju piebilst, ka tas, uz ko viņa skatās, jau kādam pieder, un jā, pat tad, ja citi to vēl nav redzējuši, bet tas kādam jau pieder.
Debesu krāsas zilonim, pār kura muguru plūda balti, bet gaisīgi mākoņi, un kura vēderu rotāja plaukstošs dārzs ar zelta putniņu, piesietais skatiens nu spēja izdabūt laukā arī teikumu: “Kā tu man to varēji nodarīt?”

Viss, ko varēju teikt, bija tas, ka viņš tapa uzreiz pēc Tallinas kā papildinošais zilonis zaļajam, jau iepriekš redzētajam, kā arī to, ka tas jau paspējis atrast mājas, pirms atrādījies publikai. Tā tas notiek. Kāds pat pirms bilžu nonākšanas aizkadrā paspēj ielūkoties fotoaparātā. Un viss.

Ziloņa mugura tik ļoti atgādināja Tallinas debesis, ka tā arī biju gatava viņu dēvēt – par Tallinu. Tallins. Tik saulains, zeltaina mirdzuma pieliets, mazliet pēc lietus, plaukstošs un zaļojošs. Tieši kā Tallina manā dzimšanas dienā. Mazliet Purvītī.

Ja kāds šo zilo debesu brīnumu grib redzēt dabā, tad to var izdarīt šodien, rīt un parīt Kalnciema ielas kvartālā, bet tad gan viss. Tad tikai Tallinas debesis.

Lai silti!