Kā vēl nekad!

Jau vairāku dienu garumā nākas atzīt, ka šim pēkšņajam „sasalumam” neesmu gatava, ka tāda pēkšņa papildus virskārtas parādīšanās liekas pat vairāk nekā dīvaina un savā ziņā pat nepieņemama. Pat uzvilku jaku, ko kā tagad vēl atceros, pēdējo reizi vilku Berlīnē manas dzimšanas dienas laikā.. Kas ir bikses, arī atcerējos tikai šonedēļ, lai nu kā, ko nu par to laiku.

Ja tagad jau būtu septembris un es mācītos skolā, tad noteikti gremdētos pārdomās, ko rakstīt domrakstā, kurš sagaida katru skolnieciņu un proti, ko es darīju šajā vasarā?

Viss iesākās Berlīnē tajā mirklī, kad stāvēju parkā pie strūklakas zem zvaigžņotās debess, manā priekšā bija kūka ar svecītēm un Murr ar Ro dziedāja klasisko dzimšanas dienu dziesmu. Tas bija tas mirklis, kad man iekšā viss mainījās un likās, ka kaut kāda daļa no manis beidzot piesita kāju pie zemes, ka tā, kā ir, vairs nevar būt un, pūšot sveces, vēlējos pavisam racionālu vēlēšanos, kas kaut kādā ziņā pat sāk piepildīties.

Šī ir bijusi vasara, kad esmu dzīvojusi kā vēl nekad.
Esmu vīlusies cilvēkā kā vēl nekad.
Esmu piedzīvojusi lielākās dusmas, kādas man jel kad ir bijušas.
Esmu piedzīvojusi lielāko pazemojumu, kāds man jel kad ir bijis.
Esmu izjutusi lielāko atbalstu, kāds man jel kad ir sniegts.
Esmu atklājusi patiesu draudzību cilvēkā, no kura sākotnēji man pat bija bail.
Esmu smēlusies tik daudz drosmes būt pašai kā vēl nekad.
Esmu atļāvusies pateikt lietas, kuras man ir bijis jāpasaka jau labu laiku atpakaļ.
Esmu cirtusi dūri galdā tik stipri kā vēl nekad.
Esmu baudījusi kā vēl nekad.
Esmu izgaršojusi ēdienu kā vēl nekad.
Esmu izjutusi prieku kā vēl nekad.
Esmu sevi iepazinusi kā vēl nekad.
Esmu sevi mīlējusi vairāk par visiem.
..un tik daudz siltuma. Mmm. .. kā vēl nekad.
Un ziniet, tas ir tikai sākums tam, ko es tonakt ievēlējos.

Siltu svētdienu!