Situācija Nr.1.
– Ko Tu tur smejies viena pati?
– Neko. (smejos tālāk)
Situācija Nr.2.
– Kas šodien par svētkiem?
– A kas?
– Nu.. mati un vispār.
– Nav svētku. Trešdiena. Es vienmēr trešdienās pucējos.
Situācija Nr.3.
– Klau, Tu beigsi mani hipnotizēt? Kas ir?
– Nuu… tāda nepamatota “jautrība” nav pieļauja (lasi, sēžu neģīmī, jo man emocionāli slikti).
Un tagad jautājums: vīrieši, jums kādreiz vispār var izdabāt?
Priecājies, nav labi. Pucējies, nav labi. Sēdi neģīmī, nav labi. Noniecini sevi, nav labi. Paslavē sevi, arī nav labi. Kad jums vispār ir labi?
Tāda nu es, sieviete, esmu – priecājos bez iemesla, pucējos, jo mīlu sevi vairāk un sēžu neģīmī, ja man iekšā sāp.
Neesmu Tevi redzējis, tāpēc nevaru spriest, bet kopumā par šo tēmu: cik cilvēki tik viedokļi un man liekās nevienam nevajag censties izdabāt, bet jādzīvo priekš sevis un jādara, jāgerbjās darba laikā kā to prasa nodarbošanās veids, bet brīvā laikā pēc savas subjektīvās pašizpausmes velmēm. Par meitenēm, man patīk, kad tās izskatās atbilstoši savam savai iekšējai būtībai, tad parasti ir labākais efekts.
Runa jau īsti nav gluži par to.
Es tikai priecātos, ja man ļautu būt tādai, kāda es esmu, nevis nemitīgi gribētu, lai es esmu tāda, kādu mani grib redzēt.
Gribu, priecājos un pie sevis smaidu. Gribu, sēžu nekāda un ļaujos smeldzei. Gribu, salokoju matus (es taču nenāku vakarkleitā)… Es taču viņiem ļauju būt. Kāpēc man ne?
Protams, ka tev ļauj būt. Tikai vēlas uzsākt sarunu, patērzēt, izrāda uzmanību. Tas taču uzreiz skaidrs.
Nu skaidrs, ka koķetērija, bet pārnesot to ārpus tām telpām, viss ir citādāk. Stulbi skanēs, bet man bieži rodas sajūta, ka es neesmu pietiekami laba. Var jau mēģināt arī saskatīt kaut ko pozitīvi visā šitajā un baigi domāt, ka tie citi redz, ka var vēl labāk.
Es teikšu godīgi – mēs vīrieši visi neesam pēc vienas mērauklas mērāmi.
Piem. es klusībā priecājos, ja priecājas citi (īpaši, ja tie “citi” ir sievietes.)
Sapucējusies sieviete ir skaista, neatkarīgi no nedēļas dienas un svētku neesamības konkrētajā dienā.
Ja sieviete sēž “neģīmī”, tad tas mums ir iemesls, lai ar kādu jauku vārdu, mazu dāvaniņu (kaut vai šokolādes konfekti) šo noskaņojumu atgrieztu uz pozitīvā ceļa…
Ir arī tādi, kam nekad nebūsi laba. ;)
Nevajag par to uztraukties – galvenais, ka patīc pati sev. ;)
Jebkurā gadījumā labi, kad Tevi paman, tas nozīmē, ka viss kārtībā, sliktāk, kad neprasa, neizsaka piezīmes un vienkārši neredz!:)
Beidzot tēja ar puišiem! =)
Meitenes, neņemiet ļaunā.
LOVE YOURSELF MORE!
Tagad sanāk, ka es tur par velti sapēros. Viss izrādās pavisam vienkārši. eh.
Jā. :)
Pie puišiem bieži vien viss vienkāršāk:)
Laikam jau sašutums nevietā. Tiešām ir tā, ka dažiem labi nebūs nekad. citi uzņems to visu ar izpratni. Vēl daļai būs vienalga. Bet par pēdējiem jau nerūp…
Mana pārliecība vienmēr bijusi tāda, ka vienaldzība ir sliktākais, kas vispār var būt. Patīk, nepatīk, interesē, neinteresē, bet tad, kad ir vienalga, tad ir beigas.