Pirmdienas rīts vienmēr pienāk par ātru, turklāt, ja tas ir pēc svētku rīts, tas pienāk dubult’ par ātru, vai arī nē? Vai arī tieši laikā?
Nevienā vien birojā, bodē, autobusā vai tramvajā kāds ņurdēja, ka kaut kā tomēr negodīgi, ka svētki brīvdienās, ka viss tik ātri paiet, ka nav iespējas izsvinēties, bet varbūt palūkosimies uz to no citas puses!
Vai tad, ja kādam, kurš īsti neprot apieties ar divdesmit latiem, iedos divus simtus, tas kāds pēkšņi pratīs apieties ar iedoto summu? Vai tad, ja kādam iedos tik ļoti kāroto vienu papildus stundu vakarā, tā tiks izmantota īstajam mērķim, vai tieši tāpat notriekta kā citus vakarus? Vai tad, ja kādam iedos tik ļoti izlūgto lielo laimi, tas kāds pratīs šo laimi novērtēt? Vai tad, kad kaut kā paliks vairāk, visiem paliks labāk?
Un atbilde ir pavisam vienkārša – nē.
Kāpēc gan beidzot neiemācīties apieties ar to, kas ir? Kāpēc gan beidzot neiemācīties apieties ar to, kā ir? Kāpēc gan beidzot neiemācīties gūt sāta sajūtu no tā, kas ir, jo, kas zina, iespējams, tieši šī neprasme neļauj pāriet nākamajā līmenī, pēc kura tik ļoti sanāk ikdienā dīkt.
Lai saulaini!
Parakstos Zem Katra Vārda. Zelts.
Kā naglai uz galas! :)
Mani šī doma un tēma vajā jau laiciņu un arvien vairāk liekas, ka tieši te slēpjas latvijas čīkstuļu “noslēpums”.. Ka nekad nav gana, ka esam matrausīgi, negausīgi un gluži vienkārši nepateicīgi.
Visos laikos ir bijuši dažādi sociālie slāņi, bet neba paši nabadzīgākie čīkst vairāk, neba no naudas daudzuma tas atkarīgs.. Tātad, tomēr no attieksmes.