Kad šovakar ciemojos Avotielas rezidencē un, atverot durvis, mani sagaidīja ne tikai marta tuvošanās nomākta kaķene, kas vārtījās pa grīdu, bet arī smaidīgā kaimiņ.Zane un Fre, kurš tikko ielidojis no Fra. Uz mirkli man likās, ka visi kā pazudušie bērni ieradušies mājās. Bohēmijā, kā saka mans kolēģis. Tas mirklis man uzdzina tādu sirsnīgu smeldzi un ilgas pēc tās sajūtas, ko manā dzīvē radījuši šie cilvēki. Uz jautājumu “kā Tev iet, maziņā?” vien varēju nosmaidīt un teikt, kā ir – kolosāli!
Tā mēs tur sēdējām virtuvē. Smējāmies, dzērām tikko pagatavotu kafiju un ēdām biezpienu ar kartupeļiem un siļķi. Svētdien būs ilgās brokastis. Es ceru, ka ar pankūkām, šokolādes krēmu un banānu šķēlītēm. Gluži kā torīt, kad rīts ievilkās uz 5 stundām līdz pat vēlai pēcpusdienai.
Vakaru noslēdzām kino.
Ar sajūtu “atkārtot! atkārtot!” vēlreiz devos uz filmu par Seržu Geinsbūru. Pirmo reizi skatījos vāciski, tagad franciski. Mīļie, vācieši! Beidziet tulkot filmas :D Lieciet subtitrus. Bet jā, filma, nu filma ir jāredz!
Taa ir kaa fantaazija, kaa komiksu atdziivoshanaas un briizhiem ir gruuti saprast, kur patiesiiba, kur tomeer izdomaajums. Filmaa ir daudz cigareshu duumu, smeekjeejoshi beerni (kas patiesiibaa bija vieniigais, kas man trauceeja) un daudz sievieshu. Viirietis, kursh jau no beerniibas zina, ka pavedinaas vinjas visas. Apburs ar valodu, ar prasmi ziimeet un muziceet. Filma ir arii muzikaals baudiijums un atsauc atminjaa jau tik labi zinaamaas melodijas, liekot kaajai leenaam piesist ritmu.
Geinsbūrs! Es biju aizmirsusi, ka gribēju noskatīties. Paļdis.