Mirklis Nr.1
Maznozīmīgākais.
Es teicu, ka sporta zālē neviens neblenzīs? Vakardien pirmo reizi blenzu. Dušā.
Sieviete, vecumā no 30-40, iezieķēja stilbus ar zaļu zapti, kas dīvaini oda. Nevis nepatīkami, bet dīvaini. Pēc tam viņa iesaiņoja sasmērēto daļu pārtikas plēvē. Nojautu, kur viņa tāda dosies, bet nevarēju saprast, vai maz piesegsies, jo sauna ir kopietojama ar vīriešiem. Ak, uztina dvieļa svārkus. Zinu, zinu, viņai mājās saunas nav (atbilde uz jautājumu: tas tiešām sporta klubā jādara?), bet skats baiss. Sievietes.
Mirklis Nr 2.
Pie kases. Sieviete gados sarauca degunu, jo kāda jaunkundze centās tikt pēc iepirkumu groziņa, jo tie atkal pie ieejas “beigušies”. Parasta situācija, bet ko nu to degunu raukt. Iecēlu savu groziņu pārējo piramīdā un kārtoju brokastu tiesu uz slīdlentas. Babulis tikmēr paņēma vienreizējos kabatlakatiņus un turpināja demonstrēt neapmierinātu fasādi. Kad savus prouktus biju izkrāmējusi, viņa atstūma nostāk no kases visus groziņu, turklāt to, kas uz ritenīšiem, piestūma tieši priekšā jau pieminētajiem kabatlakatiņiem. Groziņu piramīdu arī pastūma pa savam, ar savu grozu pagrūda mani uz priekšu. Kundze kārtojās, nu labi… Ja viņai ļautu, šķiet, viņa kārtotu vēl. Galvenais pa savam. Mājās noteikti visas čības uz ziemeļiem stāv un lai tās lietotu, jāraksta iesniegums atļaujas saņemšanai.
Mirklis Nr 3.
Kad dzīvoju pie opīšiem, vienmēr noraudzījos, kā ome izkomandē opi. Kā visu kārto pa savam, lai kas tas arī būtu. Mēs kā tādi svešķermeņi pa vidu viņas kārtībai. Kad opis pārnāca no darba, viņa no istabas jau sauca, ka tūlīt nāks ierādīt, kas vecajam vīram jāēd. Protams, pirms tam viņa ir 73 reizes zvanījusi un terorizējusi viņu par to, kur viņš tik ilgi un ko nevelkās mājās.
Tie nu ir tie mirkļi, kas mani patiesi biedē.
Kad tos piedzīvoju, atkal un atkal piezogas doma – es arī tāda būšu?
P.S. Un tam seksuāli norūpējušamies idiotam, kas ar google palīdzību cenšas pārspēt sevi asprātībā, ieteiktu rimties.
Tas P.S. tāds dusmu pilns izklausījās! :)
am,izstāstīšu par savas omas māsu. Oma stāv runājās ar māsu, pienāk nu jau aizsaulē esošais Viktors, kas bija omas māsas brālis.
Omas māsa saka – “Viktor, Tu ej mājās, nomizo kartupeļus un liec cepties, es drīz būšu.”
Uz ko Viktors atbild – “Kartupeļus es nomizošu, bet Tu atnāksi un pati tos sagriezīsi un liksi cepties!”
māsa – “Kāpēc? Pats nevari sagriezt vai?”
Viktors – “Lai es pēc tam klausītos Tavus pārmetumus, kā gabaliņi nav vienādi? Tev taču vienmēr visus vajag vienādus. Atnāksi mājās un sev sagriezīsi!”
:)
Dusmu? Nē. Skumju.
P.S. Viktoram taisnība.
Ja man palūdz ko darīt, tad jāstāv blakus klusu un komandēt nedrīkst, jo citādi.. tak dari pati/pats.
nu gan! tā vien liekas, ka Tev sanāk uzprasīties :D
Mirklis Nr.1
šodienas nozīmīgākais
esmu kļuvusi par lieliskā, trauslā, maija ziloņbērna īpašnieci. jūtos pārlaimīga un apburta :) un pāri visam patiesi pārsteigta par izmēru (izmēram ir nozīme) – tik maziņš. tiešām neticami, ka spēj to paveikt bez lupas. Milzīiiiiiiiiiiiiiiigs paldies Tev burve Kni :)
Mirklis Nr.2
šodienas smieklīgākais
uzmini, Kni, kurš šodien no Viesturdārza atpakaļ stiepa kādu, kas visu laiku sauc kaķus un bučojas ar visiem ceļā sastaptajiem suņiem :D
Mirklis Nr.3
tāds, kas reti beidzas
par kaitinošām lietām, kas notiek dzīvojot kopā ar kādu…. mana vīra meistarstiķis – stresu nodzīt pārkārtojot māju un lietas un vispār da jebko. Rezultāts – esmu vainīga, ka viņš neko navar atrast, jo ES nezinu, kur kas stāv. Bet nezinu es tāpēc, ka sen vairs necenšo iegaumēt kur kas nolikts, it īpaši tas attiecas uz VĪRA mašīnas atslēgām un mobilo telefonu :D Ja uz to paskatās no malas un mierīgi, nāk pat smiekli, bet citreiz gribās paņemt to lielo, dumjo un mīļo vīra galvu un….. :D
Jau taisījos rakstīt Tev epastu, bet teikšu te.
Lai tak tauta zina savus varoņus.
Liene un mazā Žozefīne ir mans dienas prieks. Kā sāku pie viņu mājām smaidīt, tā smaidīju vēl tad, kad jau atvadījāmies. Tik daudz prieka no divām dāmām. Un tā Žozes loga dauzīšana, lai mincis tak dzird un naudiņas došana.. stāsts par to, ka brālis guļ. Paldies jums abām par prieka dzirksti un gaišumu! Atnācu mājās un nosmējos: “Va vellos, man atkal sāk patikt bērni :D”
ņem par labu! un paldies Tev, mums Tu arī biji liels prieks! :D
Hehee.. Ko es redzu?!
Žoze & Liene ir tavu draugu lokā :)
Ai, prieks! Par visām.. ;)
Tagad ir! Ziloņi pie manis atved visus īstos cilvēkus, kurus man jāsatiek!
Šturnts par ōmēm. Es pati kā ōme sašutumā ne aci atraut nevarēju no dāmas sporta kluba dušā! Tas ir stulbs klubs, tur dušām nav aizkaru vai durtiņu, tur viss kā uz delnas. Tad man nācās noskatīties, kā kāda dāma sevi visu ļoti rūpīgi atbrīvoja no spalvām. Sākot ar kāju pirkstiem, beidzot ar intīmo vietu apstrādāšanu. Da labi, daudzas tā dara, bet mājās! Nu kāda velna jāskujas publiski?
Un vispār, es šodien pārsteidzu pati sevi – aizgāju uz tikšanos, kas paredzēta rīt. Stulbi, bet tāpēc tikšanās nenotika šodien, rīt jāiet tik un tā. Un tās stundas pie spoguļa izvēloties tērpu, matu sakārtojumu?! Tās atmaksājās ar histērisku smieklu lēkmi visas atlikušās dienas garumā. Pavasaris ir klāt!
pai pai, skaipa lāci Unai!
A vot mne, ksate, ponravilasj zapisj. Ocenj uz zenstvennaja :). Podumala kakije mi vsjotaki strannije. Mi, dumaju, ludi vobsce
Tavi stāsti man atgādināja, bubuli ar ko cīnos un allaž cīnīšos:)
Mēs savu māmiņu reizumis saucam par “zāģi 3”, jo nu izkomandēt viņai vajag visus, un labi, nekad nekas nav izdarīts.Tagad esam lielas un varam par to pasmiet un arī viņu uz zoba pavilkt, bet bērnībā es ļoti gribēju izpelnīties viņas atzinību un nekā … reiz mēs ar draugu zēnu, kas pie mums pa vasarām dzīvoja, izdomājām kūtī tā visu izdarīt, lai mammai “toč” nav kur piesieties, rāvāmies kā dulli, pat griestu sijas no zirnekļtīkliem noslaucījām. Ienāk mamma, un pēc mirkļa saka: “Aitām, ūdeni esat ielējuši?!” Protams, ka tieši tas bija palaists garām, tā pie uzslavas arī netikām.
Tad nu savā ikdienā, nu ļoti no sevis ravēju šo zāģēšanas nezāli. Un izdodas, ļoti ticu un ceru, ka vecums ar to nemainīs:)
Es agrāk arī šausminājos, klausoties, kā mana māmiņa mēdz zāģēt un bubināt uz tēvu, bet tagad… tagad es viņu sāku saprast! Un pati reizēm uzņemu zāģa toni, jo, nu, reizēm tiešām sakrājas. Ceru gan, ka tas nekļūs klīniski :)
Bet varbūt tas, ka sakrājas, nav tā otra cilvēka problēma, bet gan Tava, savukārt zāģē ta Tu viņu?
Kā lai saka – pamatā problēma ir tā, ka es traukus mazgāju PĒC ēšanas, bet viņš – PIRMS ēšanas. Papildinot to ar nepārejošu remonta un virtuves trūkuma stāvokli, situācija var kļūt sprādzienbīstama. Zāģēšanu cenšos pielietot medicīniskos apjomos, lai mudinātu ātrāk pabeigt virtuvi, tad es traukus svilpodama mazgāšu pati :)