Tā sajūta, kad stāvi un noskaties, kā Tavējos sit un neko nevari padarīt, ir bezcerības pilna. Tā griež vēl dziļāk nekā pašas sāpes, jo ar savējām vismaz kaut ko var iesākt. Remdināt, mierināt, klusināt un gaisināt. Jau kādu laiku bezpalīdzīgi stāvu, izmisuma pilnu skatienu raugos un domāju: vai tās visas netaisnības (ja tās ir netaisnības) ir viņu mācību stundas vai arī tas ir kāds „atmosties” sauciens?
Lai cik tas drausmīgi nebūtu, nevienā no šīm situācijām un notikumiem, man nav padoma. Esmu tukša. Manī tikai kaucošs izmisums un dusmas par netaisnīgumu. Ticu, ka ne jau man izvērtēt, cik viss taisnīgi vai netaisnīgi, taču kādu dienu tam aplim ir jānoslēdzas. Ne? Un ja cilvēkam tiek pasniegta mācībstunda, tad vai tiešām ir jāsit tā? Vai jāsit tā, ka cilvēks tikai ar pēdējiem spēkiem turas pie aizas malām un ir gatavs atlaist rokas tikai tāpēc, lai kaut daļa no tā beigtos?
Tā sajūta, kad stāvi un noskaties, kā Tavējos sit un neko nevari padarīt, ir bezcerības pilna. Un man pirmo reizi mūžā birst asaras aiz pilnīgas bezcerības, jo arī es nezinu, kā.
Sargiet sevi.
Kni, no stāsta tiešām bezcerība staro.. tomēr mana recepte šādiem brīžiem ir tikai viena – let it be.. Un vienākrši būt blakus (nevis noskatīties) ir tiešām lielākais un labākais, ko varam darīt..
Un tā filosofiski – ja sit, tad kaut ko neesam sapratuši.. un jo ilgāk nesaprotam, jo stiprāk sit.. lai taču beidzot!! Un varbūt roku atlaišana ir absolūti nepieciešama, lai varētu notikt tālākas labās lietas?
Ir izbaudīts uz savas ādas. Kad kaut kas noiet greizi, labākais ir apstāties un padomāt.. Cik vien ilgi vajag.. Un prast ļauties.. Nevis padoties, bet ļauties..
It’s not going to stop
Until you wise up…
brīnišķīga dziesma
Lai arī mums dažreiz ir ļoti grūti to atzīt, bet pasaule ir sasodīti apaļa (lasīt: taisnīga). Nekas nenotiek nepelnīti un tāpat vien. Tāpēc droši vien labākais, ko varam darīt, ir mēģināt palīdzēt saprast, kas tieši tā cilvēka rīcībā, domās vai attieksmē ir izraisījis nepatīkamo notikumu. Mēģināt pieņemt to kā vajadzīgu un derīgu un pateikties Dievam par mācību.
Jā, tas izklausās gaužām grūti izdarāms, bet diemžēl izmisums, bezpalīdzība, bezcerība, nedod dievs, vēl aizvainojums, dusmas un visu pārējo negatīvo emociju buķete neko labu nedod ne Tev, ne tam, ko dzīve sit…
Esmu par mācībām, šaubu nav, bet ir lietas, kuras ir šausmīgi grūti ietekmēt pat pašam cilvēkam. Un šī ir viena no tām, bet būs labi, jo es padošu roku (jau padodu) un neviens nekur aizā nekritīs.
šitas būs skarbi, bet tomēr. es arī savulaik baigi ticēju tam, ka viss ir mācība un pa lielam mums neliek vairāk nekā spējam nest, līdz viens no manuprāt reti sakarīgiem un viediem cilvēkiem bērnu ārsts Pēteris Kļava teica, ka arī viņs savulaik tā domājis. bet vairs ne. jo ir redzīs fantastiskas, lieliskas māmiņas, kurām pēc kārtas nomirst vairāki bērniņi. un tanī brīdī, ja kāds pasaka, ka tā ir mācība, tad viņs esot gatavs…nu, nav svarīgi.
es tikai gribēju teikt, ka manuprāt, ir cilvēki, kuriem vismaz noteiktos dzīves brīžos uzkrauj ” par daudz”. un tad tā tava roka, tava sirds, var būt vienīgais, kas viņus notur. nu tā man liekas. es par iejūtību:)
Katra situācija ir individuāla (par Tevis stāstīto vien sažņaudzas sirds), bet es patiešām ticu, ka šī skarbā, kurā es varu tikai roku padot, ir mācība un, ja tā tiks apgūta, tas ļoti daudz ko mainīs un dos. Tas ir grūdiens un tas ir tas, ko sauc par wake up call, tikai jāizdomā, no kura gala un ar ko sākt. Ir bezcerīgi, bet arī tas ir sākums.
Un Mazinsh :) tik jauki, ka ienāci.
es jau ienāku katru dienu, kaut kā tikai nav “komentējamais”, – un ne jau tāpēc, ka neuzrunā, vnk tāds klusuma brīdis vairāk. bet paldies:)