Pavasarī man patīk tas mirklis, kad viss tikai mostas. Kad sētmalās valda viegls haoss, kad zāle vēl nemaz netaisās dīgt un tās pērnais klājums vēl blīvi sedz zemi, it kā censtos to sasildīt līdz brīdim, kad saule uzņems savus apgriezienus un siltumu sniegs ar pilnu atdevi.
Man patīk tas vieglais haoss, kas rosās dārzos, kur ziemas vēju plucinātas plivinās siltumnīcu plēves, kur pērnās smilgas izslej savas rokas, it kā staipītos pēc cieša miega. Man patīk tas brīdis, kad zem vecajiem zariem sāk rosīties kukaiņi. Man patīk tā sajuta, kad kailie koki atgādina Stārastes grāmatu ilustrācijas un liekas, ka to zari atdzīvosies, bet miza un dobumi veidos lielu muti, kas gaudodama virināsies vējā.
Man patīk tie brīži, kad viss vēl ir neskarts, kad viss vēl nav salikts pa plauktiem un dobēm. Kad viss vēl ir tāds viegli nepierādināts. Kad daba dzīvo savu, nevis kāda ierādīto dzīvi. Man patīk tas brīdis, kad varu visu zināmo atklāt no jauna.
:) grūti nepatikt Tev līdzi!
Man vislabāk patīk nedaudz vēlāk. Kad vēl nav lapas, bet ir tā smukā zaļā migliņa, tāds pavisam īss brīdis, jo pēc pāris stundām jau var būt lapas…un tad jau ir par vēlu :)