Kad todien uztaisīju pirmos jūras ziloņus, ne mirkli neiedomājos, ka kādu vēl tas varētu interesēt, ka kādā vēl dzīvo alkas pēc jūras, bet tādi laikam mēs esam, piejūras zemes cilvēki. Arī es savulaik vietējā avīzē nelielā slejā stāstīju, ka gribētu māju pie jūras. Tas man laikam no vectēva puses, kuram uzvārdā vētra (tikai citā valodā) un kurš ar saviem desmit brāļiem un māsām uzaudzis tepat jūras krastā pie bākas.
Šis zilonis šorīt jau nonācis savās jaunajās mājās un tas ir īpašs ar to, ka kaijas tam izveidojās pašas, nevis man tās bija “jāpaaicina” atlaisties.
Ceru, ka šī ziloņa valkātājai būs tik pat spēcīgs atvēziens kā zilonī mītošajās kaijās.
kā to var dabūt gatavu?! :) magic
Tas pēdējais teikums spēcīgs. Paldies! Tagad zilonis stāv uz baltās sienas fona un es ik pa brīdim jūsmoju par to, feini, ka jūru iespējams pienest tik tuvu (:
wow!!!
Mazliet maģijas. Mazliet.
Lai jums lieliska kopdzīve, Dapadu!