Kamēr ārā putināja, es sēdēju un gaidīju, kad drošā veidā nokļūšu mājās, jo viss, ko biju salasījusies grāmatā, kuru šobrīd lasīju, man uzdzina bailes. Vārdu salikums “un uzsniga sniegs” vēl vairāk, turklāt visu papildināja kāds virsraksts. Pārāk dzīva bija mana iztēle, pārāk spilgti spēju pilnīgi visu vizualizēt.
Ja kaut ko ietērpj epitetos, turklāt ļoti daiļrunīgos un precīzos, manu acu priekšā vienmēr sāk zīmēties bildes. Kustīgas bildes. Tādas, kas veido ainiņas. Tā nu es sēdēju un gaidīju, turklāt nebija kur steigties. Visi drūzmējās kaut kur starp sniegpārslu vāliem, kurš no drošāk, kurš raustelīgāk, bet viņi visi bija tur – ceļā no darba uz mājām. Visi tie, kas nebija paspējuši jau nokļūt mājās, bija kaut kur tur, kur dzestrais vējš plucināja kupenas, triecot tās sejā kā baltus viļņus vai arī veidojot baltu, kustīgu miglu automašīnu stiklos. Tā nu es sēdēju un gaidīju, kamēr vēl viens vīgriezītis vēlējās dvest saulaina miera.
Lai silti!
P.S. To svētku ziloņu bildes sāksies rīt. Nenokavē!
Es saku, ka vīgrieze ir Tava labākā iedvesma – vieni no maniem mīļākajiem ziloņiem! Ļoti skaists!!!
Paldies, bet zin’ ko? Tās vīgriezes tur nonāca pēc ziloņiem, nevis pirms, proti, man nebija nekā pie rokas, ar ko šos kopā nobildēt, bet man bija kolēģa iedāvāta tēja, kurai tik skaisti ziediņi.. sak, vīgriezīte derēs. Tie derēja kopā kā cimdiņš ar roku :)
Lienei TAADS nu pavisam SKAISTS buus traapiijies :) Taa kaa saule norietaa, kas atmirdz smilshu krastaa!
…un man sirds atkal nodrebēja..
Kā glezna.
Jā, uz šo lūkojoties tā silti, silti paliek.
Pēdējā laikā esmu reti te ienākusi, gaidu garās svētku brīvdienas, lai varētu mierīgi apskatīt, izlasīt, ko esi sastrādājusi. Jau tagad redzu, ka atkal esi drusku pārspējusi pati sevi.
Lai Tev arī silti, silti.
P.S. Nevaru beigt fanot par to sniedziņu, kas birst Tavā virtuvē :D
Šis sniedziņš snieg visiem blogeriem, kuri izmanto wordpress! :) Pietam, katru gadu! :)