Stāstu par to, kā rīta ieraksti par vakara ierakstiem kļuva, zina tikai nedaudzi. Pavisam nedaudzi, bet sakarā ar to, ko piedzīvoju vakardien, esmu ar mieru pastāstīt.
Tas bija vasaras pašā karstumā, kad mana “izrakstīšanās terapija” uzņēma apgriezienus, biju krietni aizrāvusies un “maizes” lietas sāka no tā ciest. Neliedzos, atzīstos. Tas bija tāds laiks, kad balansēju starp sajūsmu par vasaras karstumu un pilnīgu bezcerību, kuru pavadīja pieraudāts spilvens un absolūts riebums pret dzīvi. Lai nu kā, bet griežoties tajā virpulī, ātri vien tiku nogādāta atpakaļ uz zemes, precīzāk uz sarkanā paklāja un pārrunām par “izrakstīšanās terapiju” darba laikā. Nu, cik no jums tikko noraustījās un sajutās grēkojam? Cik no jums tērējot nodokļu maksātāju naudu?
Lai nu kā, neliedzos, vainu atzinu (ko tur liegties – laiks, datums.. viss redzams), sniedzu paskaidrojumus un sāku rakstīt vakaros, jo pārtraukt pavisam būtu tas pats, kā smēķētājam atņemt cigareti un pateikt, ka no šodienas vairs ne! Jā, iespējams šī ir mana mazā atkarība, taču zināmos apstākļos varu arī te neielūrēt kaut vai nedēļu. Vēl tagad atceros, kā amurikāņu kaučsērferis man pajautāja, cik ta’ bieži es rakstot. Reizi mēnesī? Nedēļā vai divās? Khmm.. dienā. Reizi dienā. :D Šādu atbildi viņš gaidījis nebija. Kāds cits savukārt mani vilka uz zoba un joprojām vilktu, ja vien es viņam dotu iespēju, ka man vajadzētu palūkot statistikas datus un ko tur vēl. Šķiet, ka viņi ar visu šo aizrāvušies vairāk kā es, jo manā gadījumā tā ir tāda kā rutīna. Sajust, apsēsties, ierakstīt un basta.
Lūk, kāpēc es par to visu? Kolēģis mani pasauca un pajautāja, vai es kaut ko par wordpress nezinot. “Kaut ko”.. joks tāds. Ko Tu gribi zināt, bija mans pretjautājums. Spīdēju kā sabraukta reņģe! Blakus nodaļai ir papildus mājas lapa, kas veidota uz wordpresa bāzes. Tad nu es, grēkāzis (grēkkaza :D), sēdos pie datora un rādīju, skaidroju, ka šitas un tas funkcionē tā, ka labajā malā iespējams izvietot šādas un tādas iespējas. Ka izskatu var mainīt tur un ka šo to pievienot te… ka to un to būtu jēdzīgāk likt tā un ka visu vajadzētu veidot atsevišķos rakstos nevis visu vienā. Ka meklētāju vajag un un un… Vai nav skaisti? Dažkārt tās atkarības, kas nemaz ar nav nekādas atkarības, TĀ noder, tikai jāprot izmantot. Šodien konsultēšu tālāk.
BET te būs kāda vēl skaistāka ziņa! Nesalīdzināmi skaistāka. Es teiktu – dienas galvenā ziņa!
Manai mammai dzimšanas diena. Mammu, Tavs bērns ir aizmārša. Datumi sajuka un, vakardien no rīta gultā sēžot, sapratu, ka kartiņu uztaisījusi neesmu un ka jau ir 26. datums. Prioritārais sūtījums būtu jānosūta no rīta, lai nākamajā dienā tas nonāktu pie saņēmēja, lai gan ar Latvijas pastu to visu tā grūti organizēt. Kaut kā tā. Atliek man dziļi nopūsties un Tev novēlēt pacietīgi gaidīt visus pārsteigumus un mani pašu tiem priekšgalā.
Mamma, gluži kā Fredis, koncertu kā Paulam nerīkos, jo ko nu.. ja jau valsts divus ģeniālus cilvēkus pavilkt nevar, kur tad vēl trešo! :D
Buč buč!
Tavs visu laiku mīļākais Dūdis.
Ziedi būs vēlāk. Kartiņa arī, jo atceries, ka Tavs bērns svētkus nosaka pēc vēja virziena. Kalendāra ta nav.
Tā kā mamma pie sava pārsteiguma ir jau tikusi, tad varu pastāstīt, ko noorganizēju. Lūk, svarīgi ir tas, kas Tev kaimiņos dzīvo. Man dzīvo Priedesfauna un viņa realizēja misiju “Ziedus mammai Ziemeļpolā”. Mamma iztincijāna, tā kā varu izstāstīt.
Atskan zvans pie durvīm, mamma ver vaļā. Neviena nav. Tik vien kā pie durvīm atstāts ziedu pušķītis ar kartiņu. “Mammai”. Tikai sniedzēja nav. Mamma smaida un acis lielas nesaprašanā. Es taču teicu, ka esmu burve un burvei ir asistenti. Paldies Priedesfaunai par mammas iepriecināšanu. Rīt kā dāvana braukšu pati. Dāvināt sevi bieži vien ir viena varen laba dāvana, ko daudzi nemaz neizmanto. Žēl.
Zīmējuma kopīraiti Disnejam.
