Kapsulā

Tas bija oktobrī. Vienā no tām retajā reizēm, kad beidzot pēc ilgāka pārtraukuma sadūšojos braucienam uz mājām, jo tas patiešām no manis prasa sadūšošanos. Trīs stundas dirnēt mašīnā, klanīties miegā un būt pa vidu svešām sarunām.

Meitene, kura sēdēja pie stūres, ik pa laikam rakstīja īsziņas, savukārt otra, kura sēdēja blakus, nepārtraukti dīdījās un bija sajūta, ka nekaitīgākajā gadījumā sadzērusies enerģijas dzērienu. Ir tādi duracell zaķi, kuriem, pat izņemot bateriju, nebeidzas enerģija. Viņa gaudoja līdzi visām Eiropas hītu radio dziesmām, turklāt to neapturēja pat šofermeitenes jautājums par to, vai viena piedziedājuma vārda zināšana ir pietiekami spēcīgs arguments izgaudot to īpaši sirsnīgi. Acīmredzot bija gan. Dažkārt tādai aptrakušai rīcība vajag maz. Ļoti.

Kad esi iemests slēgta telpā uz konkrētu laiku, nekas cits neatliek, kā pielāgoties un to visu ignorēt, vai arī sākt pētīt. Mani pārņēma sajūta, ka dzīvoju kaut kādā kapsulā un par to, kas notiek apkārt, nemaz nezinu. Bija sajūta, ka iepriekš esmu cītīgi sargāta no melodiskas, tomēr tekstuāli ļoti sūdīgas popmūzikas, tukšām sarunām, ārišķīgiem pasākumiem, kuros kāds pavisam noteikti aizmirsis sadūšoties paziņot, ka karalis ir pliks. Taču no otras puses, viņiem visiem bija labi. Kāpēc lai es tagad līstu laukā no savas vides, kuru, iespējams, apsmīkņā viņi, un mēģinātu kaut ko pierādīt? Vai tas mums liedza trīs stundas pasēdēt vienā auto, lai kopīgi nonāktu galamērķī?

Dažreiz skatos veikalu plauktos un skatlogos un domāju, kurš to leopardu ar pūkaino apkaklīti pērk? Un tos saspīguļotos krekliņus? Nē, nopietni. Kurš? Galu galā izrādās, ka pietiekami daudzi, lai šūtu vēl. Tiešām pērk. Kopš iemaldījos attiecīgajā interneta vidē, ļoti labi redzu, kurš to pārdod, tātad – arī pērk. Un viņiem tā ir labi. Pūkās un mirdzumā. Kāpēc gan man tagad tur jaukties un mēģināt kādu pārtaisīt, ja katram savs? Ja viņiem tā ir labi?

Tā katru reizi maza realitātes pārbaude. Tāds modinātājs. Maza zemestrīce, kura ik pa laikam plosa kapsulu, spīgulīšiem atmirdzot saules staros. Pat ja kapsula katru reizi mazliet plaisā, tā sajūta, ka katrs var sajūsmināties par savu un mierīgi pastāvēt līdzās, turklāt vietas pietiek visiem, ir ļoti laba.

Dažkārt mēs esam pārāk nopietni un dziļi, dažkārt – pārāk vieglprātīgi un virspusīgi, bet, to saliekot kopā, dažreiz ir labi būt kaut kur tam visam pa vidu. Mazliet vieglāk. Ne visur jādzen saknes, ne visam jālido pāri.

Lai košas brīvdienas!