Kapu stāsti

Ja esi piedzimis Latvijas nostūrī, kurā kapu kults zeļ un plaukst, tad JRT izrāde “Kapusvētki” patiešām ir svētki. Kaut vai tādā mērā, lai atcerētos soli pa solim, kā viss bija, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas.
Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, izrādi patiešām sapratīs tikai tie, kas bijusi šāda pasākuma daļa un es esmu. Līdz pēdējai šūnai esmu.

Tie, kas vēl nav sapratuši, kas ir mans Ziemeļpols, tad runājot par Alūksnes kapusvētkiem, vai nevar teikt – Ziemeļpola kapusvētki, jo tie nevienam neko neizteiks. Kā tagad atceros, jau no bērna kājas tie ir bijuši vareni svētki. Ar kotlešmaizītēm, mazsālītiem gurķiem, iepriekšējā vakarā ceptiem pīrādziņiem, kūpinātiem zušiem, par kuriem savulaik Jāņos visam klanam paziņoju, ka tos mēs ēdīsim tad, kad mums nebūs ko ēst. Tā neko.. bērna priekšstats par tēmu – kad nebūs ko ēst, ja vien kaut mirkli palūko tirgū kūpinātu zušu cenu.

Štātes.
Kā tagad atceros, ka mamma uz kapusvētkiem vilka tādu dzeltenu trikotāžas kleitu ar jostiņu un man tā patiešām likās skaistākā kleita uz pasaules. Tēva ģērbšanās paradumus neatceros, taču atceros to mūžīgo ņemšanos pirms: kur ir mans krekls? kuru kreklu man vilkt? un kur ir bikses? zeķes? Latvietis tipiskais, kura garderobes pārvaldniece ir sieva. Īsti neatceros, kas tika vilkts mugurā man un brālim, taču pieļauju, ka tā bija reize, kad bija iespējams uzvilkt tā saucamo ķīniešu kleitiņu. Atceraties tās ar sagofrēto krūtažu, izšūtu zīmējumu, volāniem un uz mugurpuses uzsietu banti? Atceraties? Katras jaunkundzes arsenālā bija vismaz vieta tāda.

Ēšana.
Kamēr vieni satraucās, kādas puķes pieminamajiem nesīs, otri šeptēja pa virtuvi. Cepa, vārīja, šmorēja un marinēja. Tēva krustmātes soma vienmēr bija īsta bufete. Kad visi pie kapiņiem sasveicinājušies un pārmijuši “kas jauns?” stāstus, krustmāte sāka laist pa riņķi maisiņu pēc maisiņa: kotletes, karbonādes, kotlešmaizītes, šķiņķa maizītes, tomāti, gurķi, sālīti gurķi.. varētu uzskaitīt vēl un liksies, ka esat nonākuši ja ne ēdnīcā, tad virtuvē noteikti. Lai maize nesprūstu kaklā, katram pēc vecuma tika piedāvāts arī dzēriens. Un atcerieties, tā bija tikai iesildīšanās, jo pēc visas burzīšanās pa kapiem, pasākums turpinājās ārpus kapiem. Vēl tikai atgādināšanu, ka pirms prom iešanas, katrai kapu kopiņai arī tika ieliets un, kas ir ļoti svarīgi – ar grābeklīti, kas paslēpts zem soliņa vai arī iekārts turpat blakus augošajā krūmā, izmantojot grābšanas tehnikas (taisni, skujiņā, vilnītī) tika uzkopta piestaigātā teritorija. Nu re, darbi padarīti, tad par to turpinājumu.

Zem ābeles vai pie līkā bērza.
Ja bijām uz kapusvētkiem laukos (jā, rīdzinieki, ir vēl lielāki lauki par Alūksni), tad īpaši mūsu radu baram tika pļauta zāle kādā ābeļdārzā. Izklāta sega un visi gastronomiskie labumi atkal ieņēma savas vietas, lai tiktu gardu muti notiesāti. Pēc Alūksnes kapusvētku ārpus kapu pasēdēšanas bija arī trešais piegājiens pie kāda mājās un kapu kulta ziedu laikos viss ievilkās uz kārtīgu trīsdiennieku.
Spilgtākā pasēdēšanas ainiņa, kas palikusi atmiņā – tētis mums visiem sagādāja veselu kasti ar saldējumu un neviens plombīrs tagad vairs negaršo, kā toreiz tas, kurš iepildīts vafelē un rotāts ar apaļu papīriņu.

Par ko bija izrāde?
Tieši par to. Orķestra dalībnieki, sasēdināti ielokā, stāsta savas kapusvētku atmiņas un sajūtas. Tiem, kuriem šādu atmiņu nav, izrāde neliksies īpaša un visticamākais, lai vēlāk nebūtu jāšķendējas, uz to iet nevajag vispār. Stāstnieku fonā demonstrētās bildes vēl tikai vairāk aizveda mani pagātnes ceļojumā. Pamatīgā pagātnes ceļojumā, jo, kas tas būtu par ceļojumu, ja kādā mirklī no somas netiktu izvilkts maisiņš ar līdzi uzsmērētām maizītēm, līdzi paņemto dzērienu.. jā, viņi ēda un mans vēders rūca tik sasodīti skaļi, ka kārtējo reizi likās, to dzird VISA zāle, tikai ne tie bezkauņas, kas tik apetelīgi stūķēja vaigos kapusvētku labumus.

Foto: Gints Mālderis

Published by

Kni

Love yourself more

15 thoughts on “Kapu stāsti”

  1. oo, jā, ēs arī esmu pieredzējusi slaveno latviešu kapu kultu, un mana mamma joprojām katru gadu uzskata par savu svētu pienākumu doties uz kapusvētkiem un tur šeptēties. Man turpretī no bērnu dienām visa šī padarīšana ir radījusi tādu alerģiju, ka ilgu laiku man kļuva fiziski nelabi, tiklīdz mamma pieminēja kapus – galva sāka sāpēt, kājas kļuva mīkstas un jutos pagalam slima – lai tik nevajadzetu doties uz kapiem. Nu jau šo vārdu panesu vieglāk, bet tik un tā labprātīgi kapos savu kāju nesperu.

    1. Kā ir tagad? Tu dodies?
      Jautāju, jo kaut kā pēdējos gados visa ģimene basto šo pasākumu. Tēvs vienmēr paziņo, ka šim ir velogonka, brālim tas pats un mēs ar mammu atturamies. Njā.. es pat necenšos atbraukt no Rīgas, taču atmiņās tā feini.

      1. Es arī bastoju. Kad mamma dzīvoja Rīgā, nācās viņu vienmēr vest uz kapusvētkiem, bet tad es parasti izdomāju kādu nodarbi pilsētā un kapos iegāju tikai uz obligāto piecminūti. Tagad, par laimi, šis pienākums man ir atkritis, tā kā ar atviefglotu nopūtu saku: nē, kapusvētkus neapmeklēju.

  2. mani Alūksnes radi pilnā sparā turpina šo kapusvētku kultu un vienīgās bildes, kas parādās traukos.lv, ir no kapiņiem. mjāāā
    bet man tādas ķīniešu kleitas nebija un savā bezspēcībā es draaaausmīgi apskaudu visas draudzenes, kurām bija ;)

  3. Šito es ar’ pazīstu. :D Kapu svētkus apmeklēju joprojām katru gadu, lai cik arī grūti nebūtu, jo Tie vienmēr ir nākamajā rītā pēc manas pilsētas pilsētas svētkiem, augusta pirmajā svētdienā… :D:D:D Uz vieta gan vairs nav ne kotletes, ne citi labumi, tie paliek pasēdēšanai pēcāk mājās.

  4. oo, jā. man vēl ticis tas gods braukāt līdzi pa mazajiem pavisam lauku-lauku kapiem, kur uz vairākiem kapiem ir viens mācītājs, un kādas reizes trīs klausīties vienu un to pašu sprediķi.
    a citur bija arī kapu svētku balles – jautri :)
    un bez ķīniešu kleitām nu nekādi.

  5. Mums tādas kapsvētku tradīcijas nav, jo kapi tālu – tajā pašā Alūksnes galā, bet braucēji visi vienmēr bijuši slinki. Turklāt – tur atmiņas vairāk omītei, kas jau tradicionāli kara gados uz Rīgu bija atbēgusi un te arī palikusi. Es labi, ka zinu, kur aptuveni varētu būt mūsu ģimenes vietas.
    Tagad jauniegūtajos Vecpiebalgas kapos, kapusvētki tiek atīmēti, bet kotletes tiek ceptas atkarībā no tā vai būs pasēdētāji pēc tam vai nē. Arī nekāda tusēšana kapu zonā nav – visi pa gabalu viens otru nopēta, bet tas arī viss. Varbūt būtu citādāk, ja es būtu vietējā un pazītu visus, bet tā…

  6. Nu tādas gastronomiskās izvirtības kā šajā ”kapeņu stāstiņā” man novērot nav gadījies :) Mazs puika būdams gan esmu brīnījies par pareizticīgajiem, kas pienes pilnus kapus ar ēdamo, bet senie latvieši jau arī esot veļus barojuši. Pats būdams latvietis modernais nemaz negribētu, lai manis dēļ kādam būtu piespiedu brīvprātīgi jāgrābj, jālaista un jāravē visas vasaras garumā, it kā nekā interesantāka nebūtu ko darīt. Labāk lai izlaiž caur krāsni un tad izkaisa pļavā, mežā, viss viens kur, jo no zemes nākušam par to reiz atkal jāpaliek. Atmiņas par mani tik un tā reiz izzudīs kopā ar tiem kam esmu ko nozīmējis, granīta piemineklis tur neko neglābs. Bet es ticu, ka tas ko pieņemts uzskatīt par nāvi patiesībā ir tikai novalkātā mētelīša atstāšana, lai tiktu pie kaut kā modernāka :D
    Ko par to saka Kni?

    1. Klau, Tu taču zini, ka kremējot, neviens atsevišķi kremēts netiek. Vismaz tā runā manu radu tantes pēc tā, kad opja māsa un brālis tika aizvadīti tajā saulē. Tur sakurina kopā vairākus, tad pasmeļ radiem no kopējās pelnu kaudzes, atdod urnu, ar kuru var iesākt visu, ko vien sirds kāro, vai aizgājēja sirds kārojusi.
      Par nāvi esmu domājusi vien dažas reizes. Pēdējo reizi man bija krietni apnicis dzīvot, taču tad es padomāju, cik egoistisks gājiens tas būtu, cik daudz ciešanu paliktu. Nu tad re, dzīvos tik priecīgi nost, taču par kapu kopas kopšanu.. njā, apgrūtinošs gājiens un tādas rūpes kādam uzkraut diez vai gribētos.

      1. Sakurina kopā? Nu bet KNI! Es pat domāt par to negribu! :D
        Turklāt ar to čupiņu nevar darīt, kas iepatīkas. Izkaisīt nemaz nedrīkst, likums neļauj. Jānorok. (Bet ko tik nevar pa kluso izdarīt, ja ļoti, ļoti grobas) :)

        1. Bet protams! Padomā, cik pelnu var sanākt no viena cilvēka un padomā, cik tas izmaksātu, ja nokurina tikai vienu! Vēl jau var cerēt, ka viņi to zārku ar sadedzina, lai gan.. man nez kāpēc gribas domāt, ka to notirgo vēlreiz.
          Ticiiti, es nesaprotu, kur Tu man tāda naiva gadījusies =) Bet nu.. kādam jau tam visam ir jātic, es domāju, ka nenotiek tik brutāli.

  7. Dīvaini, bet man ģimene, lai gan atzīmē kapu svētkus, nekad nav nesusi ēdienu uz tiem. Lieldienās tiek atnesta ola, kuru ir nosvētījis mācītājs, glabāšanās dienā no ēdiena uz kapiem mirušajam noliek šņabi un konfektes.
    Un ja godīgi, mani izbrīnīja, tas, ko uzrakstīja Zvejnieks, jo mana ģimene ir pareizticīgā, un ne reizi nav nestas ēdiens uz kapu svētkiem, arī paskatoties draugu ģimenes un cilvēkus kapos. Pareizticīgie ēdienu nes tikai uz lieldienām un uz vēl vieniem svētkiem. Bet arī ne daudz. (ola, konfektes)
    Kapu svētkos mēs vienmēr sakopām kapa kopiņas, salikām puķes, apmainījām ūdeni vāzēs, kurās jau bija puķes. Sadedzam svecītes, pārmetam katram kapam ,kuru apkopām, krustu. Un devāmies kur nu kurais.
    Kad pēdējo reizi biju LV, pateicu stingru – “Oma 100 gadus nav bijusi uz Ēdoles kapiem, jābrauc! Citādi Gunārs savedīs visādu varzu un liks omai arī braukt līdz turp. Un protams oma bus tā, kas visu raks, bet tie pārējie tik stāvēs maliņā! (tā bijis vienmēr, un manai omei ir pāri 80 gadiem!)”. Aizbraucām, sakopām, nogrābām rudens lapas, lai pēc tam omai nebūtu jādarbojās gar astoņiem kapiem vienai, jo pārējie “radi” ir aizņemti ar pagātnes atcerēšanos!
    Man patīk kapos! :)

  8. Mēnessmeitēn, neuztver visu manis teikto par baltu patiesību. Laiks mēdz senas atmiņas sajaukt pamatīgā rosolā, atstājot no filmas vien atsevišķus kadrus un vēl pamanoties samainīt tos vietām. Kāds tur brīnums, ka lieldienas sajūk ar kapusvētkiem :) Varbūt tie nemaz nebija pareizticīgie – atceros vien alumīnija krāsas metāla žogus, zilus krustus un saulē pabalējušas, mūžam nevīstošas plastmasas puķes.

  9. he, es vakar biju izrādē, man patika un tieši tāpat kā Tev, likās, ka sapratīs tikai savējie :)
    Man patīk kapusvētki :) Brīvdabas pasākums kopā ar radiem, bieži vien sen neredzētiem :) Vienīgi pēc izrādes domāju- tiešām dīvaini, ka latvieši satiekas kapos, kāpēc nevarētu vnk satikties…Kapu kults vai vnk labs iemesls satikties neitrālā teritorijā?

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.