Bija pirmdienas rīts. Tāds apmācies, miglains, bet silts. Savā franču balsī runāju telefonā un iekļāvos cilvēku plūsmā, kas devās darbos. Cilvēks, cilvēks, mājā, māja, iela, iela, cilvēki, pietura.
Piebrauca trolejbuss, bet tajā kāpjošais vīrietis izrādījās caurbira. Sēja latu asfaltā, bet pats spēra kāju trolejbusā. Monēta nokrita zemē un apspīdēja visu pieturu, taču mani pārņēma kauna sajūta par to, ka es šo monētu varētu pacelt. Viņš taču to latu bija pazaudējis manu acu priekšā, un te nedarbojās bērnības sauklis “atrasts nav zagts”, ar kuru bērni mēdza manipulēt, piesavinoties pagalmā atrastās mantas.
Katru reizi, kad uz ielas esmu atradusi naudu, mani pārņēmusi nepatīkama sajūta un no atrastā pavisam ātri gribējies atbrīvoties, taču šoreiz viss notika citādi.
Durvis jau vērās ciet, mana franču balss skaļāk nobļauties neļāva, turklāt vēl telefons pie auss. Apjukums, pacelta roka, pacelts lats, kauns un vēlreiz apjukums. Likās, ka visas acis, kas tobrīd atradās pieturā, dūrās man mugurā, sak, ko viņa darīs. Durvis tomēr atvērās vēlreiz, iekāpu iekšā ar vienu kāju, lai trolejbusa vadītājs neiedomātos mani aizvest atpakaļ visu to milzu gabalu, ko jau biju nogājusi, pieklauvēju caurbirai pie pelēkā pleca un savā franču balsī nočukstēju: jums izkrita.
Tieši tajā brīdī iestājās miers un kauna sajūta pazuda.
Tā pareizi. Es arī gribētu, lai kāds tā man izdara, ja nu gadītos nejauši kaut ko izsēt.
Vienīgais, kas vēl palicis pārdomās – kāpēc tas kauns?
Malacītis, meitēn! Karmai patiks, noteikti patiks :*
Karma atkorķē vīnu :D Bet citādi, viss, par ko spēju tobrīd domāt, bija: man ir kauns to naudu celt, tā nav mana. Ja trolejbuss būtu aizbraucis, es nepaceltu. Lai mētājas.
kauns par to, ka Tu zināji, kam tā nauda. Tas atrastais, kas nav zagts, tikai tad ir atrasts, ja nav ne jausmas, kam tas varētu piederēt. Visādi citādi drusku tāda zaglīšanās tomēr sanāk. Un mums kā katram cilvēkam no vienas puses ir grūti paiet garām labumam, ko vari dabūt par veti, bet kā labi audzinātām jaunkundzēm zagšana, pat ja tā īsti nav zagšana, tomēr nepadodas. Lūk arī kauns klāt. Par savām grēcīgajām vēlmēm par brīvu paņemt to, kas nav tavs.
O, juristes vārds :) Kā man patīk, kā Tu izskaidro lietas.
Nu nelamājies nu :)
Starp citu, naudu, kuru esi atradis (nejauši, vai kā šajā gadījumā, zinot, kurš to pazaudējis) ir jādod apgrozībā pēc iespējas ātrāk. Jo pazaudētai naudai jau ir negatīva enerģētika (kāds taču to pazaudēja un, tas ir negatīvi), bet, ja atrasto naudu liec lietā, liec apgrozībā, negatīvajam pieniek vēl viens mīnus klāt (jo Tu atrasto naudu izgrūd kaut kur, paliec bez atrastā) un, tad šie divi mīnusi izveido plusi. Respektīvi nauda atgriežas pie Tevis, bet citādā veidā… :)
Ai, kā vienmēr uzrakstīju tik sarežģīti vienkāršu lietu, ka neko pati nesaprotu vairs… ;) Sorry…
Es zinu, kas ir franču skupsts (izlasīju vienā gudrā grāmatā), bet kas pie vela ir franču balss ? :D
Franču balss ir balss ar vieglu aizsmakumu, tādu vieglu čerkstoņu un sajūtu, ka runātāja dzer visīti un pa reizei uzsmēķē. Es varu pamēģināt Tev piezvanīt, bet šodien tas vairs nav tas. Ārstēšanās metodes tomēr nes savus augļus.
eh, varbūt nākamreiz… :D
Veseļojies! :)