Kaut kā par atvadām

Atcerieties tos laikus, kad par telefonsarunām nebija jāmaksā? Bija kāda konkrēta summa, kas tika maksāta par telefona eksistenici, taču par sarunām nekādu milzu rēķinu nebija. Tie bija arī laiki, kad zvanīšanās un vecāku cilvēku nerrošana pa telefonu bija ierasta lieta. Bet ne par to. Man reiz bija dvēseles radinieks. Vecāks puisis, ar kuru drīzāk mani saistīja kāda platoniska saikne, kaut kas līdz galam nepateikts un nepiepildīts. Iespējams, tieši tāpēc šī saikne noturējās tik ilgi. Un dvēseles radiniekam patika ilgi.. stundām ilgi runāt pa telefonu, arī tajā laikā, kad sarunas jau bija kļuvušas maksas. Kad viena auss bija nogurusi, telefona klausule tika piestutēta otrai.. kad nogura tā, varēja sākt sarunas par atvadām un tad ir tas jautājums, kurš noliks klausuli pirmais. Kurš būs tas, kurš pārtrauks. Vairāku minūšu garumā tika gaidīts, kurš saņemsies un pārtrauks šīs “mokas”, taču dūšas nevienam nepietika. Mazas atvadas katru reizi, taču jāatzīst, ka ar laiku šī prasme atvadīties labāka nekļuva. Nav kļuvusi arī šodien un dvēseles radinieka vairs nav.

***

Šodien atvadoties, atcerējos šo bērnišķīgo spēli ar telefonsarunām un domāju, cik tomēr grūti būt tam pirmajam, kurš pēc tā “atā” pagriezīs muguru un sakodis lūpas spēs aiziet. Tad ir vēl viens “atā”, bet neviens nekur prom neiet. Pēc trešā “atā” minstināties jau paliek neērti un tā kā būtu jāsaņemas… Un vai tas, kurš saņemsies pirmais savā ziņā nebūs mazliet nodevējs, kurš pārtraucis šo it kā mokošo bet patīkamo mirkli?

***

Tāpat arī katru rītu, nespējot pateikt ardievas miegam, noturam to atkal un atkal.. vēl 5 minūtes. Sanāk tāda mūžiga atvadīšanās, bet galu galā – lai satiktos atkal kādu dienu, ir jāatvadās un šajā reizē atvadas pat bija neticami mierīgas.
Es sevi pat nepazinu.
Vai no vecās “es” es arī būtu atvadījusies?

Labu miegu.