Ēšana noteikti ir viena no lielākajām baudām, kas pieejama uz šīs grēcīgās zemes, un es arī neslēpšu, ka ēdu pat ļoti labprāt. Iespējams, ka, ja teicienu „dzīvoju, lai ēstu”, varētu reducēt uz konkrētiem mirkļiem, tad tas noteikti būtu par mani. Par kaloriju festivālu esmu jau stāstījusi iepriekš, taču atgādināšu, ka tas ēšanas brīdis ir svēts, tie ir svētki un rituāls. Tā nav tikai ēst gatavošana, tā ir ēdiena baudīšana un sarunas, kas apvij katru kumosu, piešķirot tam īpašu garšu. Arī sarunām ir garša, skatieniem, smaidiem un pieskārieniem.
Jau kuro vakaru esmu pievērsusies prominenču vakariņām, kuru laikā starp izmeklētiem un dārgiem vīniem, glāzēm, kuras klāj īsts zelts, austerēm dažādās mērcēs, sībasu (sea bass – tulk. no angļu valodas „jūras asaris”), kuram nama māte zina tikai anglisko nosaukumu un pēkšņi to labprāt pārdēvē par jūras vilku, kaut kur starp misēkļiem par vecmeistaru gleznām, kurām augstāk minētā nama māte īsti pat nezina autorus (nav pratusi nolasīt parakstus?), kaut kur pa vidu nemitīgai ciparu skandināšanai, pa cik ta kas šajā mājā un galdā nācis, es meklēju vienkāršību un sirds siltumu. Kaut kur pa vidu iestīvinātām lekcijām vakariņu pagatavošanas laikā es meklēju cilvēcīgu sarunu, nevis eksāmena cienīgu degustāciju, lai ciemiņu acīs nolasītu patiesās domas. Kaut kur starp spīguļiem un greznajām lustrām es meklēju mirdzošas acis, kas atspoguļotu garšas kārpiņu kairinājuma intensitāti. Ziniet, nebija nekā. Visam pāri stāv stīvums un cipari, sensenu zināšanu demonstrēšana un mērīšanās ar krāniņiem, lai paceltu sevi dižošanās kalna virsotnē.
Skatījos un domāju, cik tomēr neparasti, ka šiem cilvēkiem gandrīz nekā netrūkst. Viņu rokās ielikts viss, taču nav kāda sīkuma. Pavisam būtiska sīkuma. Vieglumu veikalos nepārdod. Vieglumu un vienkāršību. Šajā vasarā esmu baudījusi vienas no labākajām maltītēm manā mūžā, gardāko kafiju un vīnu. Turklāt to nelēja glāzēs, kuras pirms lietošanas nepieciešams apdrošināt. Kafiju nelēja krūzēs, kuras vēlāk pucējamas ar samta lupatiņu un noteikti turamas rokās tikai izmeklētos cimdos. Ak, jā, un pagatavošanas laikā vienīgais, kas man bija jādara, bija jāsēž un labi jāizskatās, ļaujoties topošā ēdiena smaržai. Un visās tajās reizēs es murrāju. Ne no ciparos mērāma smalkuma, bet gan cilvēcīga viegluma.
Tajā brīdī, kad vakariņas pārvēršas par sacensību, tās tiecas uz mērķi, bieži aizmirstot par procesu, bet tieši process noteiks sasniegtā mērķa vērtību. Vakariņas ir process. Dzīve ir process.
Izdevās atklāt patieso viedokli par kulinārijas izstrādājumiem ciemiņu skatienos vai seju vaibstos? :)
Tādas vaskotas sejas. Katrā ziņā, sejas izteiksme ne vienmēr un ne visiem sakrita ar to, ko teica pēc tam aci pret aci ar kameru. Izlikās pieklājības pēc? Katras vakariņas tur ir viena cilvēka izrāde. Šķiet, ka tajos pēc vakariņu komentāros katrs no viņiem daudz jauna par sevi uzzinās :D
mani ar pārņēma savādas izjūtas skatoties uz viņiem, sevišķi Rīgas Viļņu saimniece liekas kā no citas planētas :) mani sasmīdināja tā situācija ar mašīnām :D kur pārvaldnieks aizbrauca ar viņas vāģi un atstāja viņai audiku :D Savādi arī likās, ka viņa negatavoja pati, bet mājkalpotāja gatavoja…ai…Latvijā ir tik dažādi līmeņi, ne tikai bagātības ziņā…
Tā situācija lieliski parādīja viņas “labākās” iezīmes. Ja viņā būtu kaut kripatiņa piezemētības, cilvēciskas vienkāršības un humora izjūta, viņa iesēstos tajā “pirmskara” audi un brauktu mājās. “Pašcieņa” neļāva. Vai arī viņai autovadītāja apliecībā kaut kur rakstīts, ka tikai ar meršiem drīkst braukt.. zin, tāpat kā man rakstīts, ka vajadzīgas brilles :D
Nākamais gājiens, kurš lika man iespurgties smieklos un es pat tētim piezvanīju, lai viņš arī papriecājas.
Frāze: tas, kurš ēdis savā dīķī ķertu foreli, nekad vairs nepirks foreli veikalā. :D
Patiesībā jau tas, kurš ēdis upē ķertu foreli, neēdīs ne to dīķa foreli, kurai būs dūņu piegarša, ne arī to veikala foreli. Tētis nosmējās gardi un teica, ka viendien devis kaķim dīķa foreli, uz ko mincs izpildījies kā nākas – uzkasījis ar ķepu, kas savukārt nozīmējis, ka viņš to dīķa foreli var ēst pats. Piebildīšu, ka ezerā ķertajiem asariem un līdakai mūsmāju runcis ar ķepu nekasa.
Nākamais triks bija ar gleznām :D
Pirms zīmēties, ka Tev mājās Purvītis, Rozentāls un Liberts pie sienas, kuru viņa gan pārliecināti pārdēvēja par Federu, nu tak aizej uz mākslas muzeju, paņem to pleijerīti ar kaseti un pastaigā pāris stundas, izglītojis skatoties. Man mājās pie sienas ir balts audekls un tāds tas arī paliks, turklāt es lieliski zinu, kāpēc tas man tāds un ne citādāks. Likās, ka Simsone gan nezina, kāpēc viņai mājās vecmeistari pie sienas. Strīdēties ar ciemiņu par savu gleznu kolekcijas autoriem izskatās visnotaļ nožēlojami, turklāt, ja ciemiņš labāk orientējas Tavā kolekcijā :D
Visu savelkot kopā, gribas teikt, ja sevi cenšas raksturot ar citu skaļajiem uzvārdiem un cipariem, tad tas ir kā līst uz citu pjedestāla un raut viņiem pienākošās medaļas nost, lai tās kārtu savā kaklā.
Skatoties sho raidiijumu seeriju, vairaakas reizes gribeeju likt kaadam no taa daliibniekiem vienkaarshi pakluseet. Ja jau esi cieminjsh, tad taa arii izturies..ui, kaa uzdzina asinis..
Trāpīgi teikts. Arī man šīs nedēļas vakariņu raidījums radīja pārdomas par to, cik gan dažāda tā mūsu sabiedrība un tajā pastāvošās vērtības.
Un, jā, Simsones kundze vispār bez komentāriem. :D
Piķis un zēvele! Labāku recenziju ar komentāriem reti ir nācies lasīt! Tātad šis stāsts par apmaldījušos pašcieņu un zaudēto vienkāršību būs vien jānoskatās…. Iekārdināji!
Sarakstīju daudz, izdzēsu. Tev vienkārši ir taisnība.
he heee, jā šī nedēļa ir izcili jauka un drīzumā kļūs citējama. Ko vien jau der frāze , ka “tikai zirgi un diplomāti ēd stāvus”, taču ak vai Belēviča k-gs nav nedz viens, nedz otrs. Ja vien tik uz “sivēnastes” titulu varētu pretendēt, taču kā ēd tie tas vien jodam zināms.
Jocīga tā mūsu pašsludinātā aristokrātija. Kad teju desmit gadu atpakaļ mācījos Vācijā, tad vairāk par pusgadu diendienu pavadīju vairāku vācbaltu baronu pēcteču sabiedrībā un tur es saskatīju to kas atšķir viņus un mūs- vieglumu un īstu eleganci…
Nu, ko lai saka – iekārdināji noskatīties !
Vakar biju uz In Time – nav jau gluži par to pašu, bet aizdomāties arī liek par dažādajiem slāņiem un dzīves vērtībām..
Es parasti kā tāda egoiste nopriecājos- un labi vien ir, ka viņiem tā visa nav :)
(Ne viegluma, ne īsto zināšanu)
Smuks raksts un forši komentāri ;)
KHM…BET…es nesen uzslēdzu šo, par ko runājat, uz pēc pāris sekundēm un teju uzreiz aizslēdzu prom. Tas bija nebaudāmi.Nepagāja ne pāris dienas, kad uzzināju, ka šis raidījums Ir ar nenormāli labiem reitingiem??!! Lūk. Cilvēkiem patīk, cilvēki skatās:)
Recenzija :D Gaidīšu atsauksmes un jūsu viedokli. Ja nu kāds ir tāpat kā es bez TēVē tad internets noskatīšanās iespēju piedāvā abzolūti par baltu velti.
varbūt tiešām raidījuma dalībnieki bija tādi stīvi. Bet es būtu pilnīgi sastingusi, ja puse Latvija skatītos man uz pirkstiem gatavojot, izklaidejot būtībā svešus cilvēkus, utt. Pie tam rēķinoties, ka tas viss tiks nedēļām apspriests vissīkākajās detaļās.
Grūti jau mājīgumu un sirdsiltumu parādīt publiskā telpā.
Tad kāpēc tas izdevās Ozolam no Cosmoss? Freibergas dēlam? Štālai? Akurāterei? Dzelzkalnam? Pirms tam Sipeniecei, Ančevskim, Mūrniecei un jocīgajam Lāču saimniekam? Viņu nedēļa vispār bija absolūts grāvējs un pozitīvisma dzirksts. Tie visi ir publiski cilvēki, no kā viņiem trīcēt? Tad vēl papildus jautājums – a stulbumu demonstrēt bail nebija? Tāpēc atļaušos nepiekrist. Tur ir bijis tik daudz labu piemēru, bet šie ir izcili stulbi, ja neskaita Jermoloviču, kurai atšķirībā no visiem izdevās gan pašai maltīti pagatavot, gan viesus tā pa draudzīgo uzņemt.
P.S. Šajā gadījumā manā rakstā ir runa par šīs nedēļas raidījumu un tā bija totāla izgāšanās. Secinājums tikai viens – tie cilvēki dzīvo pavisam citā pasaulē un tā nav tā, kurā dzīvojam mēs.
teorētiski es to varu novelt uz arī uz personības īpatnībām- ne katram lemts būt ideālam viesu uzņemšanā. Un, iespējams, ka tieši šoreiz sakrita naudas esamība / ne visai labas viesu uzņemšanas prasmes.
ar ko acis pamielot, http://www.cannellevanille.com/ ļoti garšīgs blogs :)
Nezinu par ko ir runa, jo neko no tā visa redzējis neesmu, taču apraksts rosina arī turpmāk neskatīties. Noteikti ir arī labi raidījumi, bet šie citplanētieši (tie, kuri dzīvo mums svešā dimensijā) man uzdzen šermuļus. Ir gadījies pabūt šo te “naudīgo” sabiedrībā. Es varu vienīgi viņus apskaut (nevis apskaust) un paraudāt. Viss ir tikai zīmēšanās dēļ. Ja man nav problēmu nopirkt vajadzīgo lietu dajebkādā veikalā, tad viņiem tā ir reāla problēma. Pasarg` dies` kāds no “līdzīgajiem” pamanīs “lētumu un vienkāršību”! Tā tas ir ar mašīnām, ceļojumiem, traukiem, interjera priekšmetiem, pulksteņiem un citiem sīkumiem. Tāpēc pilnībā piekrītu rakstītajam – tas stīvums ir no tā, ka šie cilvēki ir ielikuši sevi rāmjos, no kuriem tiem bail izkrist. Un tikai daži ir saglabājuši cilvēcību un vienkāršību attieksmē.
Ziņkārība un ļaunais tviteris ņēma virsroku – iesāku skatīties… Man viņu kļuva zēl un pēc 15 minūtēm es nespēju turpināt