Ēna izlocījās putna veidolā, un skaidrs ir, mazliet putniem galvā, vai kur citur ir jābūt, lai visu šo liktu kopā.
Šis ir viens no tiem neatkārtojamajiem ziloņiem, kā arī viens no tiem ziloņiem, kura zeltīto mirdzumu negribas bojāt ar smilšpapīra iejaukšanos. Brīnišķīgs pierādījums tam, ka dažreiz lietas ir jāatstāj tādas, kādas tās ir.
Lai zilonim nebūtu skumji, tas ticis arī pie maziem pogauskariem trīsstūrīšu veidā. Bet tagad gan, ir piektdiena, laiks mirdzēt!
Sola sniegu, bet es solu ziloni ar visiem auskariņiem.
Divdesmit viens delfīns, vai kā Spīgana saka – jaunavas.
Lai silti!
P.S. Palielini bildi, uz tās uzklikšķinot, un izpēti ziloņmirdzumu.
kārtējais skaistulis, turklāt vēl – mirdzošs, un mani ļoti uzrunāja auskaru forma. vispār, šis zilonis man tikko atsauca atmiņā bērnības “kolāžas”(?), kad tika ņemtas divas vienādas pastkartes, sagrieztas strēmelēs un secīgi (pa strēmeļu pāriem) salīmētas atpakaļ, veidojot vienu kartiņu un izstieptu attēlu. Es nez, vai kāds saprata, ko es ar to domāju, bet tas bija pirmais, ar ko šis zilonis asociējās :D
Atceros gan! Mammas draudzenei tāds mājās bija pie sienas, vai vismaz kas līdzīgs. Vismaz to strēmelīšu sadaļu pavisam noteikti atceros. Šo dara pēc līdzīga principa, tikai veido apzinātu nobīdi.
Man ir tāds prieks, ka Tu saprati, par ko es runāju. :))
Ļoti skaisti un nu jau aizrunāti- MAN! Ak es laimīgā!
Ieva, veseļojies un lai labs lidojums! Ceru, ka būs saulainas dienas, lai var ieraudzīt ziloni tā īstajā mirdzumā.
Šis atkal ir no sērijas “Tādu gribetu sev…” ļoti skaists
Ja Tu zinātu, cik bieži tiek iekārots tas zilonis, kurš tagad jau pie Tevis dzīvojas.. mmm. :) Paldies!