Jā, gadās arī man brīži, kad pieturzīmes dodas brīvsolī vai atvaļinājumā, jo īpaši tām ir neskaidras attiecības ar saikli “un”. Gadās, atzīstos, taču, atkal un atkal saņemot kārtējo e-pastu, kurā pieturzīmes darbā nemaz nav pieņemtas, atliek vien nopūsties. Piedāvājums, kurš vēsta par augstu kvalitāti, no kuras rakstības stilā gan nav ne miņas, lūgums ar neskaitāmām izsaukuma zīmēm (ak, šie klaviatūrā sprūstošie pirksti!) un no kola un iekavas izveidots smaidiņš. Esi sveicināta, darba vide!
Lai negatīvā enerģija tiktu pārvērsta pozitīvajā, nolēmu paspēlēties un uzzīmēju mazus plakātiņus. Ceru, ka tie izvilinās arī jūsu smaidu. Vai vismaz smīnu?
Plakāts “Dāvinu dažādu šķirņu komatus”.
Garumzīmju nelietotājiem derētu pakavēties pie šiem trīs vārdiem un palūkoties, kā mainās to nozīme, pievienojot garumzīmes.
Plakāts “Garumzīmes”.
Dienas smieklus sagādāja Saskaņas partijas plakāts, kas deva pietiekami daudz iedvesmas, lai paspēlētos ar pārrautās līnijas apli, pārvēršot to vingrošanas lentā. Tas, ka teksts tiek sadalīts pa rindām, nenozīmē, ka to nevar izlasīt un ka to neviens neizlasīs kā vienu teikumu: 11. saraksts balso par savām interesēm. Tik patiesi, tik atklāti.
Plakāts “Balso par interesēm”.
Saldais ēdiens. Saskaņas maketētājam paveicās, ka viņš dzīvo šajā valstī.
Plakāts “Viens komats”.
Lai silti!
Njā… atzīšos – vienmēr mazliet uztraucos, kad Tev rakstu. Zinu, ka nevietā ielikts vai neielikts komats, pieturzīme vai smaidiņš, kas vēļ ļaunāk – lieks deminutīvs, nesaudzīgi atklās par mani to, ko būšu centusies aiz skaistiem un trāpīgiem vārdiem nerādīt. Gramatika ir nežēlīga. Un Tu esi gramatiski stingra. Un neiecietīga :) (tas ar nolūku).
Tieši tāpēc saku Tev paldies, jo Tu liec domāt, ko mēs rakstot aiz sevis atstājam. Vismaz es cenšos.
P.s. pilnībā piekrītu visam Tevis augstākminētajam.
Vai dies, es vienreiz nesmuki izpildījos šajā sakarā, par ko tomēr ir kauns, bet būs jau labi. Atvainojos. Apzinos, ka dažkārt krietni šauju pār strīpu.
Pati tāda, kad nezinu, kā un ko rakstīt, vai nu aizstāju ar citu vārdu, vai arī pārfrāzēju teikumu. Baidīties gan nevajag, tā patiesi man ir alerģija tikai pret deminutīviem. Kādu var, bet tad, kad visus lietvārdus pārvērš par mazmazītiņiem, tad gan vairs nevaru, kas savukārt ir mana, nevis tā teicēja problēma, ja tā iedziļinās. Ne jau viņš to nevar izturēt, bet gan es. Man ar to jātiek galā. Kaut kā tā. Vispār neesmu pamanījusi, ka ar Tevis rakstītu vēstuli kaut kas nebūtu kārtībā.
Hahaha, skaisti, vareni. Bija reiz laiks, kad no komatu, kolu un citu pieturzīmju rindām tika veidotas bildītes, saucās ASCII art. Viena no bildem, kas riņķoja pa tīmekli bija sievietes siluets. Reiz gadījās aplūkot kādu CV, kam tas smuki bija ievietots beigās, sadaļā “Par sevi”. Diemžēl papildu raksturojums netika pievienots, atlika vien minēt, vai CV īpašniekam patika ASCII māksla, vai arī tai bija jābūt norādei uz CV īpašnieka dzimti.
Jā! ASCII art ir kaut kas varens, manuprāt. Esmu pat apzināti meklējusi zīmējumus, lai tos nosūtītu tālāk. Paldies, ka atgādināji!