Bija svētdiena pēc ieilgušās sestdienas, ārkārtīgi garš rīts, kurš brokastis apvienoja ar pusdienām un kaut kur starp galdu un dīvānu domās uzzīmēja ideju, par kuru kāda iekšējā balss jautāja, vai izpildīt, vai tomēr atstāt tur, kur tā radusies. Slinkums. Pilns dīvāns ar slinkumu.
Man gribējās uz kino. Citiem gan ne. Man gribējās uzvārīt zupu. Citiem gan ne. Galu galā, kad prātā pavīdēja ideja, ka mani nesauc vis Kni, bet gan Nē, nolēmu darīt to, ko protu vislabāk, proti, apsēsties pie galda un uzlipināt to, kas pirms brīža bija pavīdējis domās. Lēnām, pacietīgi, skanot Ryo Fukui albumam “Scenery”, sagatavoju pamatu diviem ziloņiem, ar adatu un asmeni izveidojot zīmuļa švīkājumiem līdzīgu faktūru, kuru pēc tam, kad ziloņi bija izcepti un atdzesēti, aizpildīju ar attiecīgajām krāsām.
Tas burvīgais brīdis, kurā neizsakāmi priecājos par to, ka tomēr biju saņēmusies, lai gan darbošanās svētdienā vairs nebija paredzēta. Kas vēl svarīgāk, es beidzot atkal jut baudījumu no tā, ko daru.
Jau iepriekš darinātais Mondriāna zilonis nu ieņēma dauzonīgāku skatu.
To pašu, ko biju izdarījusi ar balto ziloni, atkārtoju ar melnu, it kā atcerētos bērnību un iekrāsotu laukumus uz asfalta.
Un tā vienmēr. Kad prieks par izdevušos eksperimentu plūst teju vai pāri malām, neviena nav blakus, ar ko padalīties. Visi kaut kur.. Vienīgais brīdis, kad “viss man vienai pašai vien” ir galīgi garām.
Lai silti un mīļi!
Skatoties bildes var sajust Tavu prieku! Jaunizmēģinātā tehnika izskatās jau atkal forši – tie krāsu zīmuļi, tas it kā vienkāršais un tieši tādēļ tik efektīgais rezultāts.
Un svētdien tā uz pēcpusdienu, taisoties skrituļot, man prātā iešāvās – eu, bet Kni taču arī skrituļo. Nākamreiz piezvanīšu.:)
Paldies, Maiju! Un nākamreiz padod ziņu gan.
Es priecāšos.
Smuki.:)
Paldies, Iveta! Un vēlreiz paldies par pirmdienas labajiem vārdiem klātienē. Ļoti silda.
Smuka tā zīmuļtehnika. īpaši tas asfalta zilimelnais.