Pārvedu tanti pāri ielai. Sasēju kaimiņu puikam kurpju šņores. Palīdzēju veikalā kundzei tikt pie cepumiem augšējā plauktā. Paslavēju pārdevēju. Noziedoju naudu zupas virtuvei. Iedevu santīmus ubadziņam. Uzaicināju kolēģi pusdienās. Uzdāvināju ziloni.. un tā varētu turpināt, paliekot zem katra no teikumiem pa stāstam, bet, katru reizi stāstot par šādu labo iznešanos, ir arī otrā puse. Kāpēc liekas, ka labie darbi darāmi klusu, jo citādi sanāk, ka tas ir mārketings, respektīvi, self marketing, diedelējot papildus atzinību, papildus pasišanu pa plecu, lai vēlreiz uzzinātu, kāds es malacis. Turklāt divaini taču, ka šī sajūta piezogas pat tad, ja ir apziņa, ka darītu labu arī tad, ja par to nevienam neatstāstītu. Dīvainas tās iekšas.
P.S. Nav par tēmu, bet tomēr, kas ir labāk: brīva piektdiena vai brīva pirmdiena?
Piektdiena vispār nav diena, – tā sākas kā piektdienas vakars… (tas no manas jaunības dinu prātojumiem)
Tad, nu sanāk, ka ņemot brīvu pirmdienu, tu patiesībā iegūsti 4 brīvdienas! To laikam sauc par matemātiku ar nestandarta operācijām.
Es ar lieku uz pirmdienu ;)
Kāpēc Tu tā jautā? Es tieši pirms nedēļas par to lauzīju galvu un izvēlējos pirmdienu :)
I’ll make my Monday to become Sunday.
Izvēlējos pirmdienu, ievērojot Gičas teoriju.
Atbildot uz jautājumu, es teiktu, ka labāk, ir ja sestdiena un svētdiena ir brīva! :))
P.S. – Šodien strādāju! :(